Iekšējais konflikts

     Ļoti daudz iekšējos pārdzīvojumus, negācijas, rada nevis kādi ārēji apstākļi, bet tieši iekšējā vārīšanās. Tev tik tā gribas domāt, ka tur kāds neglīts cilvēks rada problēmas, bet tavi pārdzīvojumi jau rodas, cīnās un krīt sekās tevī pašā. Pasaule izdzīvos bez tevis un tavas taisnības, tai to nevajag. Tu pats sevī radi karastāvokli savos tēlos, kurus vadi, un to strīdi tevī rada smagnējas, asas sajūtas, un iekšēji esi kļuvis par karalauku. Tu to sevī esi pieļāvis, ielaidis, tu esi ļāvis ne tikai tam aizsākties, ienākt sevī, bet arī karot, plosīties, degradējot, notrulinot saprašanu, un izpostot līdzāspastāvošas enerģiju sistēmas, kuras izpaužas kā nomāktas izjūtas, nospiestas citas un iznīcinātas vēl citas. Nekas labs no tā nerodas. 

     Nav svarīgi citi cilvēki un viņu dzīves no šī leņķa, tava problēma ir tavs iekšējais nemiers. Un šis karš vienmēr sākas no mazākas situācijas radīšanas galvā, līdz pakāpeniski, tas nemanāmi pieņemas spēkā, līdz to attopies vājprātā. Un ir iekšējie pārmetumi par to, kā gan es atkal attapos šeit un kā nepamanīju, kad niknums iezagās. Tas atnāca pakāpeniski, jo tik tādā veidā var tevi ievilināt nemanot, jo tu sistemātiski aprodi ar to, citādi tu nobītos un kļūtu krietni vērīgāks.

     Ļaunums cilvēkus sagrābj lēnītēm, nenojaušot, kā tik pa drusciņai, nemanāmi iebarojot savus graudus. Rupju struktūru indivīdos tas var rīkoties diezgan brīvi, bet, ja cilvēks tam ir pievērsis uzmanību, tad tā darbības metodes mainās, tas patiešām sāk rast arvien viltīgākus veidus, kā piekļūt cilvēka apziņai un vadīt to. 

     Ja tu esi apzināti mazinājis iekšējo agresiju, un tas ir šķietami zudis, vienmēr jāzin, ka tas ir tur, meklē ceļus un nogaida, kad būs īstais brīdis. Un, jo ilgāk tas mērdēsies, jo lielāka paliks iespēja, ka tu zaudēsi savaldību kādā situācijā, un nostrādās iekšējā komanda: Nu tad uz priekšu par visu un visām reizēm! Un risks ir pieļaut kļūdu, kuras sekas ir daudz lielākas par iepriekšējām, un nevarēs nobrīnīties, kā kaut ko tādu varēju atļauties.

     Mūsu apziņas ir kā zivis, kuras nozvejo parazītu krāvumi. Tie liek auklas galā jebko, ko cilvēks  iekāro, no tā ir atkarīga viņu parazītiskā dzīvība. Un cilvēks kalpo tam, ko viņš baro savās domās, emocijās savā ceļā uz darbu, strādājot, ēdot, klausoties mūziku, iepērkoties utt.

Daudz negatīvā, bet nekā pozitīva iekšējā konfliktā gluži vienkārši nav.

 

Aizejošās dienas pavasarī

     Tā aizrit dienas un dzīve…

Tā aiziet vieni lielie laiki…

Tā viss bijušais izgaist, sabirzis putekļos…

Un viss ejošais šodien mūsu acu priekšā irst, un tagad redzamais reiz būs aizmirsts un nozudis laiku biezokņos.

Šodiena ir tikai šim mirklim

Un šī pasaule ir kā viena kabata bezgalīgajā Visumā.

Tu esi viens un viss vienā elementā, kad tavas domas aizskrien laika izjūtā.

Lai arī ikdiena pieradina pie sabiedrības, vides un apstākļiem-vienā mirklī tu esi viens un redzi to ārpus sevis, un sirdi piepilda neizsakāma sajūsma, kura atbrīvo no šī ikdienišķā pieraduma.

Laiki ir lieli, to ir daudz, bezgala.

 

Atvadas laikmetam

     Un esi te tu, viss bijušais laiks tavs,

Cik gan daudz ir noticis…

Prāts to netver, bet dvēsele glabā,

Un tas uzpeld, kā

Nez no kādiem laikiem aust vīzijas par

Ko spilgti pieredzētu, un rodas skumjas.

 

     Jo tas vairs nekad nebūs,

Visi ir aizgājuši un laiki visu ir mainījuši.

Aust Visuma Dārzi, Oāzes, Galaktiku telpiskums,

Neticams skaistums, dziļums un īsteniskums.

 

     Lai kā arī sevī gribas ieraudzīt un panorāmā 

Apskatīt šo nezināmo nostaļģijsas izsaucēju,

Ļauju tam iet aiz apvāršņa.

Nāk laiks, pavisam Cits.

 

Jā…

     Cilvēki nesapratīs, ja tu teiksi, ka runā ar Dieviņu,

Viņi neuztvers, ka tu klausies uz Viņa balsi savā sirdī,

Šķitīs jocīgi, ja skaļi ikdienā lūgsi Viņu,

Pateiksies dzīvei par tās taisnīgumu.

Nesapratīs, ja tu pieaudzis būdams skaļi priecāsies

Par vējā izkustējušos smilgu.

Nesapratīs arī, ja viņiem teiksi paldies, ka tie ir tavi laikabiedri,

Ceļabiedri, ceļveži šajā dzīves posmā.

 

     Bet kā uz burvju mājienu sapratīs mīlestības, labsirdības piepildītu acu skatienu, 

tas apreibinās sirdis un prātus.

Kad teiksi, ka nevar sērkociņu piešķilt, ka laiks ātri paskrien, nokavēji darbu.

 

     Var nesaprast, ko tu dari vai runā, tas ir vairāk priekš tevis paša,

Savukārt tavu jūtu valodu uztver ikviens, kas pamatā ir būtiskāks par sakāmo.

 

     Nebeidzamas izmeklētas vārdu virtenes

Noliec galvu labsirdības priekšā.

Cilvēku dvēseles jūt patiesumu, tās nav pierunājamas.

Un tās jūt, vai Tev patiesi ir kas sakāms tām.

 

     Biedri var nesaprast tavu lūgšanu celtnieku konteinerā pie improvizēta pusdienu galda, zāģu skaidu, sodrēju aromātā.

Bet viņi nespēs pretoties tam, ko šī lūgšana ir atnesusi tavā sirdī,

Jo tam nav pretestības šajā pasaulē.

 

Kategorisms

     Šo stāvokli kā instrumentu mēdz izmantot problēmu risināšanā. Pats par sevi tas ir no nulles uzsliets aizsardzības stāvoklis, kad problēma rada apdraudējuma sajūtu, un kategorisms ir sava veida asa, zibenskarta reakcija ar "maigo" smago artilēriju. 

     Saņemt šādu attieksmi ir ļoti nepatīkami, jo tā cilvēku nospiež, saplacina. Šeit runa ir par savstarpējo attiecību kategoriskumu, ne profesionālo(treniņi, kopēja mērķa sasniegšana), jo otrajā gadījumā šis kategoriskums mēdz būt iedvesmojošs, virzošs. Arī šajā jomā ir viss nosacīts.

     Pirmais atstāj sekas nākotnē, kuras ir ļoti grūti atpazīt, bet tiek izciestas vienkārši tādā veidā, ka cilvēkā jau ir izstrādājies šis stāvoklis, kad kaklā ir atkal kaut kas emocionāli sasprūdis. Tā notiek, ja bērnībā esi saņēmis kategoriskumu. Un nekas nav varējis būt pateikts pretī, tas ir bijis jāsaņem, šī sava vaina, un veids, kā tas ir ticis pasniegts.

     Kategoriski cilvēki tādi ir ikdienā, nereti ar skaļu balsi, lieliem globāliem spriedumiem, izteiktiem iekšējiem aizspriedumiem, principiem, ir viegli un ātri aizkaitināmi, mēdz būt dzēlīgi, psihiskā uzvedība ir ļoti agresīva, bet fiziski kaut ko ietekmēt ar spēku viņi vienkrārši neuzdrošinās. Izteikta rakstura īpašība ir gļēvulība, liekulība, kad atsevišķiem cilvekiem acīs saka tikai labas lietas, bet aiz muguras jau dedzīgi aprunā. Un lielākoties viņi ir arī gudri, un tieši tāpēc  reti sanāk iebilst, un, ja tas tomēr izdodas, tad tiek grūsts pretī tā, it kā tu būtu tīšām iespēris krūtīs.

     Savukārt būt šajā stāvoklī, pašam pielietot to, nozīmē atgrūst sev apkārt esošos cilvēkus, viņi noklust tā klātbūtnē, cenšas izvairīties, jo komunikācijā nav ekvivalences. Un šādi bojājās attiecības, otrs vairs nav "starta"pozīcijā uz lietām ar to, bet jau noskaņojies aizsardzības režīmā, ir ieturētāks, un saruna nevar būt dzīvīga, produktīva, interesanta. Līdz ar to šī īpašība, lai cik arī šķistu racionāla, īpaša, vai kādā citā veidā attaisnojama, vienkārši dzesīs ārā cilvēkus no apkārtejo loka, un sāks veidoties vientuības sajūta, īpaši tad, ja kategoriskais cilvēks ir jūtīgs un apveltīts ar augstu intuīcijas spēju. Ja arī tuvākie cilvēki tā īsti ari neaizies, viņš jutīsies vientuļš, jo nojautīs, ka viņi, lai ir līdzās, bet ne ēterī. Un gļēvums, liekulība liks pielīst, izdabāt visādos veidos, un vienā brīdī radīsies nožēlojamas eksistences klātbūtne. Tas par attiecībam ar cilvēkiem.

     Savukārt, ja reiz tu esi iznēsātājs, tad tieši tādā pat veidā izturies pats pret sevi. Esi kategorisks pret sevi, dzīve nav miera, ir daudz par ko satraukties, jo īpaši-apvainoties.

     Visticamāk tu nodzen sevi treniņos, jebkādos. Un mieru nedabūsi dēļ vien jau tā, ka neies attiecībās ar cilvēkiem. Ar tuviniekiem būs regulāri strīdi par jebko, par visu, un būs sajūta, ka tevi mēģina "čakarēt", un tāpēc arī tā uzvedies, jo tev jau ir labi principi un domas. Bet tikpat kategoriski atteiksies atzīt šo faktu, ka jebkura probēma rada apdraudētības sajūtu. Gluži kā zvēram, un lietā tiek likts viss dusmu arsenāls pie parastām ikdienas ķibelēm. Un tu nemāki risināt savādāk, esi pieradis pie psihiski brutālas vides, kur jūties kā karalaukā, kur izdzīvo stiprākais, un regulāri piedzīvo pret sevi veiktus "nāvējošus"manervrus.

Te ir arī raksturīga emocionalā izdegšana.

     Kāpēc šāds salikums ir cilvēkā, kur tas radies, kā veidojies, tas ir ļoti nosacīts jēdziens. Viens no veidiem ir mantošana no ļoti tuva cilvēka, kuru esi ļoti mīlējis, un viņš šādu kategorismu ir vērsis pret tevi, bet dēļ cieņas, emocionālas hierarhijas to esi pieņēmis kā savdabīgu mīlestības izpausmes līdzekli, vai arī vienkārši dzīvē laika gaitā to paņēmis kā veidu (jo uz tevi tas nostrādaja) kā efektīvi risināt problēmas.

     To var sevī pamanīt, ja ir tendence vērot savu uzvedību.

Cilvēku savstarpējās attiecībās mes ik pa laikam izdaram, saņemam psihisku spiedienu, un rodas problēmsituācijas. Un par cik problēmas ir dz;ives sastāvdaļa, un veiksmīgākie cilvēki ir šo problēmu risināšanas lielākie specialisti, jo visi viņu panākumi balstās uz pareiziem risināšanas veidiem un attieksmi, tad var droši teikt, ka tas tieši ietekmē arī tavu profesionālo izaugsmi, karjeru. Kategorisms ietver sevī pedantisku praktiskumu apvienojumā ar fantātisku ilūziju.

 

Iekšējais konflikts

     Ļoti daudz iekšējos pārdzīvojumus, negācijas, rada nevis kādi ārēji apstākļi, bet tieši iekšējā vārīšanās. Tev tik tā gribas domāt, ka tur kāds neglīts cilvēks rada problēmas, bet tavi pārdzīvojumi jau rodas, cīnās un krīt sekās tevī pašā. Pasaule izdzīvos bez tevis un tavas taisnības, tai to nevajag. Tu pats sevī radi karastāvokli savos tēlos, kurus vadi, un to strīdi tevī rada smagnējas, asas sajūtas, un iekšēji esi kļuvis par karalauku.

     Tu to sevī esi pieļāvis, ielaidis, tu esi ļāvis ne tikai tam aizsākties, ienākt sevī, bet arī karot, plosīties, degradējot, notrulinot saprašanu, un izpostot līdzāspastāvošas enerģiju sistēmas, kuras izpaužas kā nomāktas izjūtas, nospiestas citas un iznīcinātas vēl citas. Nekas labs no tā nerodas. 

     Nav svarīgi citi cilvēki un viņu dzīves no šī leņķa, tava problēma ir tavs iekšējais nemiers. Un šis karš vienmēr sākas no mazākas situācijas radīšanas galvā, līdz pakāpeniski, tas nemanāmi pieņemas spēkā, līdz tu attopies vājprātā. Un ir iekšējie pārmetumi par to, kā gan es atkal attapos šeit un kā nepamanīju, kad niknums iezagās. Tas atnāca pakāpeniski, jo tik tādā veidā var tevi ievilināt nemanot, jo tu sistemātiski aprodi ar to, citādi tu nobītos un kļūtu krietni vērīgāks.

     Ļaunums cilvēkus sagrābj lēnītēm, nenojaušot, kā tik pa drusciņai, nemanāmi iebarojot savus graudus. Rupju struktūru indivīdos tas var rīkoties diezgan brīvi, bet, ja cilvēks tam ir pievērsis uzmanību, tad tā darbības metodes mainās, tas patiešām sāk rast arvien viltīgākus veidus, kā piekļūt cilvēka apziņai un vadīt to. 

     Ja tu esi apzināti mazinājis iekšējo agresiju, un tas ir šķietami zudis, vienmēr jāzin, ka tas ir tur, meklē ceļus un nogaida, kad būs īstais brīdis. Un, jo ilgāk tas mērdēsies, jo lielāka paliks iespēja, ka tu zaudēsi savaldību kādā situācijā, un nostrādās iekšējā komanda: Nu tad uz priekšu par visu un visām reizēm! Un risks ir pieļaut kļūdu, kuras sekas ir daudz lielākas par iepriekšējām, un nevarēs nobrīnīties, kā kaut ko tādu varēju atļauties.

     Mūsu apziņas ir kā zivis, kuras nozvejo parazītu krāvumi. Tie liek auklas galā jebko, ko cilvēks  iekāro, no tā ir atkarīga viņu parazītiskā dzīvība. Un cilvēks kalpo tam, ko viņš baro savās domās, emocijās savā ceļā uz darbu, strādājot, ēdot, klausoties mūziku, iepērkoties utt.

Daudz negatīvā, bet nekā pozitīva iekšējā konfliktā gluži vienkārši nav.

 

Līdzcilvēki. 

     Ikvienu talantu, panākumus musina tieši laikabiedri, tu pats esi stūrmanis, kurš vada to kuģi pareizajā virzienā, un līdzcilvēku dievišķais vējš ved tevi, liek tev iet tur, kur ir piepildījums.  

     Rakstnieki raksta grāmatas, režisori rada filmas, un sabiedrība to rada viņos. Cilveki var būt  iedvesmas avots gan atbalstot, gan noliedzot tevi. Var būt tā, ka pēc ilgiem dzīves gadiem esi vīlies cilvēkos par daudz uzticoties, sagaidot no viņiem , piedzīvojis neskaitāmas likstas, un tieši tas ir licis pievērsties sev, meklēt savu izcelsmi. Jo esi beidzot sapratis, ka tur ārpusē tavas patiesības nav. 

     Jā, ir mūžīgie laiki, neskaitāmas dzīves, un lai arī cik neiespējami tas šķistu ir citiem, tieši viņi, kaut arī ar neticēšanu vai noliegumu, tik un tā liek tev meklēt to vēl vairāk, vēl dziļāk, viņi norāda tieši uz to, kas tu neesi un nekad nebūsi.

     Lai cik neaptverami neticama būtu tava iekšējā pasaule un redzējums, tieši viņi liek ticēt tam un attīstīties, saprast, ka tikai un vienīgi tu pats zini savu ceļu un vari vest sevi pretīm panākumiem. Viņi tirdīs un tirdīs tevi, kāmēr tu nonāksi pie tā, kas aiz visa ir vienmēr sirdī klusībā nepārtraukti uzrunājis tevi, un jaucis visas tavas šīspasaules maldu gaitas uz mākslīgiem sapņiem. 

     Jo vairāk tu neredzi ārpusē, jo vairāk esi spējīgs redzēt sevī, tad tu tiešām darbojies tieši sevi, tur, kur rodas panākumi.

 

Pakāpeniskums

     Lietām ir jānoris sistemātiski-pakāpeniski, tad tām ir reāls rezultāts. Lielie soļi, liela apjoma psihiskas lietu sagrābšanas un mainīšanās ar varu globālos mērogos-tas prasa milzīgu enerģiju un šajā procesā ir ārkārtīgi smalka tā daļiņa, kurā tu varētu būt spējīgs iziet cauri šim procesam ar veselīgu sapratni, tā, lai atgūtos pēc šī patēriņa un spētu ieiet jaunajā. To pat ļoti grūti tā iztēloties. Jo visas ātrās lietas tikpat ātri ir spējīgas pazust vienā mirklī, aiz tām nav ceļa, tās nav ieguvušas vērtību, nozīmi laikā. 

     Apzinātas attīstības ceļā svarīgs ir šis sistemātiskais pakāpeniskums, kurā nav laušanu, berzes, emocionāli lielu lūzumu, tajā nav idejas par noliegumu. Tev katru dienu atkal un atkal nāks virsū vecās audzētās lietas, ar kurām pa drusciņai jāstrādā, pieņemot, cienot, jo tas esi tu pats. Un kaut kas viens tevī ir saistīts vēl ar daudz ko citu, un mainot šo vienu ietekmējies arī to vienotie lauki, enerģiju sistēmas. 

     Bet, kā jau ierasts, dzīvē gribas lietas pārtraukt, salauzt, iedvesmojoties no varoņstāstiem, kad vienā dienā pēkšņi cilvēks kaut ko beidz, nolauž, cīnās, un sasniedz mērķi. Mums tas šķiet aizraujoši, šī cīņa, sevis uz uzveikšana. Bet nezinām vai katram tas tā strādā, jo viss dzīvē ir nosacīti. Tu tikpat labi vari vienā dienā izlemt aizmirst pagātni, atmest jebkādu atkarību, ar vēsumu censties aizmirst piedzīvoto, un sākumā izjust patiesu prieku, atvieglojumu, un kalt spožus plānus, jo viss, šķiet, tā vienkārši izzudīs. Bet tad tevi sāk vajāt kaut kas no dziļumiem, ko tu neesi redzējis, saticis, bet tas, tu jūti, tevi sāk novērot, gluži kā svešinieks, kurš izseko.

     Un tad vienā dienā tu salūzti, kad jautrās, spožās emocijas aprimst, un tu iepazīsti depresiju, kura rodas no sajūtas, ka tomēr nekas nav mainījies, jo esi atkal nonācis sākuma punktā. Un nāk domas par sevis iznīcināšanu, jo apzinies savu bezspēcību likteņa priekšā. Tev šķiet, ka esi nolemts savām atmiņām, atkarībām no vielām, psiholoģiskām emocijām, paradumiem utt.

     Gribēji būt varonis, kurš cīnās ar sevi un uzvar, kā filmās, bet piedzīvoji neveiksmi, un šķiet, ka nav lemts būt tik izredzētam, ka tu tikai tādā veidā iztēlojies attīstību.

     Bet attīstība nav sevis iznīcināšana, aizmiršana, noliegšana. Attīstība ir pilnveidošanās, pakāpenisku pārmaiņu procesu rezultātā. Tu nevis grauz sevi caur nožēlu, bet pieņem pagātni, esi par to pateicīgs, jo izjūti cieņu pret sevi, sevis paša izvēlēm, un arī pret to, ko neesi izvēlējies. Tev tas bija jāsaņem, un tas, ka tu nezini kāpēc, tas ir pavisam kas cits, un tam nav sakara ar netaisnību.

     Visam ir pamats, un kā jau viss jau par visu, mums ir ļoti, ļoti seklas zināšanas par to, kāpēc esam tie, tādi, tur, kur esam, un kas par ko grozās dzīvē. Izejot no mūsu sapratnes virspusējības, pieņemt notikušo kā likumsakarīgu iznākumu par mums nezināmiem bijušajiem laikiem vēl iepriekš, ir daudz vairāk loģikas, nekā vienkārši teikt, ka dzīvē nav paveicies. Tas nāk no salīdzināšanas.

     Tieši katras dienas, mirkļu izvēles ir attīstības pamatā. Nevis ātri izdarīt kaut ko globāli un tad atpūsties. Tajās reizēs kad ātrais globālais tiešām nostrādā ir tiešām tikai tad, ja tu jau iepriekš esi jau to gājis, savā veidā gatavojies, un tad vienā brīdī ir noticis šis globālā apmēra pārvēliens. Bet citu acīm tas sagatavošanās ceļš paliek apslēpts.

 

Piedzīvojumi un lielie notikumi

     Dienas paiet šajā dzīvē un tik daudzas no tām jau ir aizgājušas, sev līdzi aiznesot izcilu personu dzīvesstāstus, notikumus, kuros cilvēki satikušies un bijuši laikabiedri.

     Un tas viss ir aizgājis, paliekot klusai , mākoņainai svētdienai, klusā dzīvoklītī pie loga. Jā, un šie notikumi ir aizgājuši, aiz sevis atstājot nostāstus, leģendas, kuras varam tikai iztēloties un izsapņot.

     Vienmēr interesanti licies tas, ka izcilajiem cilvēkiem ir bijusi pati virsotnes stunda vai dienas, kas ir bijis augstākais punkts, pēc kā tas viss ar laiku sācis atdzist līdz mūža norietam. Pašam viņam tik skaists un leģendārs, mistisks ir viņa ceļš līdz lauriem, caur bērnību, sapņiem, sviedriem un asarām. 

Cik gan interesanta ir dzīve ar mērķi un ceļu uz to, ar neatlaidību un kaislību, kad pelēkajā, nomāktajā darba pasaules dārzā uzzied pa kādam īpašam ziedam, kas bieži vien nepieņemts, nesaprasts, bet atnes turpinājumu un cerību ļaužu masām.

Meš nekad nezinām, kas ar mums notiks atsevišķi un visiem kopā, ikdienā zīmes ir grūti pamanāmas.

     Un visā šodienas sadzīvē, aiz tās ir šo piedzīvojumu pasaule, kurā ir nezināmība, Sapnis, ceļi, maģiskums, nedrošība un briesmas, un sajūta par tādu kā burvību šī ceļa galā, kurā tā sākās.

     Tik ļoti gribas saplūst ar mūžīgo piedzīvojumu pasauli, kurā cilvēki ir īpaši un dienas pilnīgi citādākas.

Kurā viss laiks ir par sapni, tā atnešanu šajā realitātē, un dibināšanu. 

     Šajā dzīvē, te ir bezgala daudz ko tvert, par ko mums nekad nav bijušas domas un saprašana. Ir viegli noticēt materiālajai pasaulei un tās valdniekiem, karotājiem, jo tad jūties pasargāts, satriekts, iebiedēts, pārdzīvojošs, laicīgs, bet soc drošs.

Un kur gan šodien ir šī pasaule leģendārā, kura atver durvis uz Mūžīgo, nekad neaizmirstamo, tā, kura ieved tajā, kas dzīve un par ko ir īstenībā cilvēkam, kurš vienmēr ir bijis no Visuma un Dabas likumiem.

     Apzīņā zibsnī noskaņas, tās pašas kā no bērnu dienām par tālo jūru krastiem pirms vētras un pļavu mežmalām pirms negaisa. Šīs noskaņas nāk no tās pasaules, tām piemīt burvības, nākamības noskaņa, par laikiem, kādi nav bijuši iepriekš, un šodienām, kurās ir laiks, kuru neredzam, kurš ir zem visām pamalēm, lietavām, zilajām debesīm.

 

Ritējums

     Kā gan laiki pārskrien…

Pāri mūsu dzīvei, esamībai, turklāt tie ir ārkārtīgi labvēlīgi tieši mums, viss tajos ir par mūsu izcelsmi un būšanu citādi, pa Augstākajiem laikiem, un tajā pat laikā tas paiet mums pāri mūžam, no paša sākuma līdz beigām, paiet garām gluži kā svešinieks, kuru nemaz neievērojam, tik zinām tā esamību.

     Šajā pasaulē viss ir tik materiāls un garīgais tik saputrots, sagrābts, ka vienīgā veldze ir pieskarties laika straumei, vērot laiku aiziešanu, un to savādīgo noslēguma impulsu.

 
 

Sapņi un ikdiena

     Reizēm cilvēku nekas cits tā nepiezemē, neiekrāso dzīvi pelēkā, mokoši drūmā sajūtā, gājumā, ka parasta ikdiena, apkārtējo cilvēku klātesamībā, lietu un muļķību pielūgsmē.

     Un citrreiz nekas ta nesaviļņo kā šo cilvēku sapņi, tas, kā viņi uzrunā nezināmo, ļoti skaisto cerību zemi- vietu, kur tevi nekas neierobežo, kur fantāzijas kļūst par telpisko, īsteno.

     Ir cilvēki, kuri savās domās un iztēlē ir labsirdīgi, tādi kā rūķīši. Viņi smaida pasaulei un cilvēcei, taču ļoti reti, teju nekad neizlaiž savā mīmikā un darbos. Jo savā pasaulē viņi ir brīvi un var rīkoties kā vien vēlas jebkurā brīdī, un viss tam ir vaļā. Un es zinu, ka viņu pasauē šie cilvēki vienmēr smaida viņiem pretī.

Tas ir stāsts par to cilvēku, kurš ir atnācis, lai būtu labsirdīgs, par to nekad apkārtējiem nav licis manīt, nodzīvojis, aiziet.

 

Šīs pasaules cilvēki

     Tas šķiet ļoti interesanti.

Kāda gan ir tā cilvēka dzīve, kurš piedzimst, aug, pieaug un dzīvo dzīvi, kuram šī pasaule un iedibinātās vērtības ir mēraukla par kvalitātēm?

Kāda gan varētu būt dzīve, kur nav bijis Sapnis vasaras pilnbriedā Visuma ielejās?

Kāda gan varētu būt dzīve bez šiem savādu laiku vēstījošajiem, noslēpumainu mājienu nesošajiem sapņiem?

     Kāda gan varētu būt dzīve bez lielās aizgājības, mūžīgo, mītisko laiku apziņas?

Kāda gan varētu būt tā sajūta būt tādam, kuru pilnīgi nekavē šīs lietas, bet kuram ir tīri šī materiālā pasaule un vērtības?

     Šīs cilvēks dzīvo ideālajā pasaulē, kurā katru dienu var piepildīt savus sapņus realitātē un nekas nenolaupa domas par neiespējamo.

Kāda varētu būt tā pasaules cilvēka dzīve, rīts, kurā tu piedzimsti pie sev līdzīgajiem?..

Kāda gan varētu būt šī sajūta, kad pamosties pie savējiem?..

 

Skumjas.

     Ilgošanās pēc tā, kas reiz ir bijis, kavēšanās siltas atmiņās.

Arī tā, kad aizbrauc uz kādu vietu, kur esi kaut ko piedzīvojis, kas raisa nostaļģisku smeldzi, un tu sāc izdzīvot savu atmiņu laiku, kas uzdzen siltu smagumu.

     Protams, ir forši uzturēt labas lietas, vērtības sevī, bet tad šīm vērtībām ir jākalpo tā, lai tu tikpat un vēl leģendārāku veidotu šo laiku, kurā dzīvo tagad. Bezgala skaisti ir pakavēties pie sevis par bērnības dienām, vietām, kur reiz esi dzīvojis un daudz kas noticis, un gribās uz šīm ārēm atkal aizbraukt un pabūt tur, lai pakavētos šai atmiņu siltumā, un arī ieskumt mazliet.

     Tas ir skaisti, to nevar noliegt, tur ir kas garīgs. Bērnības dienas nesauc pie sevis priecīgus un laimīgus cilvēkus, kuri ir smagi strādājuši, lai tādi varētu būt. Tās sauc dzīvē noklīdušas, sīvās un grūtās cīņās noskrandušas dvēseles, kuras nav zaudējušas cerību un ticību tam, ko reiz ir piedzīvojušas.

     Visskaistākās atmiņas ir par bezrūpīgām rotaļām saulainās vasarās bērnībā, un par sapņiem jaunībā. Tās ir tīras, dziļas, ļoti patiesas un pamatā bez piemaisījumiem.

     Bet gadās dzīvē, kad mēs šīs vērtības pārtraucam kultivēt, un tagadni dzīvojam ar tādu ironisku likteņa pieņemšanu, jo viss patiešām skaistais šķiet pagājis. Un it viss, kas ir labs, kur ir droši un silti, tās ir atmiņas, jo tur neviens netraucē, nav jadomā par naudu, ēšanu, pajumti. Tu tur vienkārši vari ceļot laikā, mirkļos, izjūtās pēc brīvas patikas. 

     Bet dzīvot vajag tā, lai šodiena ir legendāra. Šis laiks, kas tev tagad ir. Izsijā šīs labās lietas, to, kas īsti dara tevi laimīgu, un sāc veidot to jau šodien, jo tam nav jāpaliek aiz muguras, par to nav jāskumst. Tā pati dvēsele un īpašības, kas tev piemita reiz bērnībā, jaunības gados, tās ir ar tevi joprojām vēl šodien. Tu tik esi apaudzis ar nopietnību, satraukumiem, vērtējumiem pret pasauli, bet tas joprojām ir ar tevi, dziļāk, bet tur mājo.          Un tu vari savu dzīvi veidot tādu, ka ar savu dvēseli priecājies jau šeit, kur atrodies. Un to vajag veidot, lai tā būtu. Toreiz jau dzīve iedeva, un tagad, ja jau tas ir aizgājis tālajās atmiņu zemēs un skumsti pēc tā, tad tas nozīmē, ka dzīvē esi aizskrējis no šīm vērtībām, stāvokļiem sevī. Un lielas kavēšanās var padarīt par neveiksminieku.

     Ir jāsaņem drosme, lai varētu veidot tādu dzīvi, kādu vēlas tava sirds un dvēsele, jo sanāks atteikties no tām traucējošajām rakstura iezīmēm, paradumiem. Īstais laiks ir šodiena un rītdiena. Nav ko kavēties atmiņās, pat, ja tās ir ļoti dārgas. Dzīve vēl svarīgāka ir šodien, nākotnē.

Leģendāru laiku ir jāveido šodien. Tas ir laiks, kurā aug impērijas, kurā attīstās lietas, kurā cilvēks paceļas no gruvešu kaudzes, pamestiem, kovārņu apsēstiem laukiem un tiecas pēc sava sapņa, paplašinot apziņas redzējumu, atklājot jaunas iekšējas saprašanas, piedzīvojot smagas kaujas pret savu dēmonu armijām, ejot pāri kritušajiem neveiksmju ķermeņiem, izjūtot panākumu svaigo garšu, jaunatklātās dzīves iespējas. 

     Tieši šis sacelšanās laiks nekurienē, pamestībā, aizmirstībā, šī uzdrošināšanās iet savu ceļu, šī sava ieksējā spēka un potenciāla apziņa ar izlaušanos ārpasaulē, aiz bailēm un solījumiem, caur disciplīnu, stratēģiju, neatlaidību un pilnīgu pazemību sapņa priekšā, kuram tu ziedosi to visu, kas tev te bijis tik ļoti dārgs un tuvs. 

     Grāmatas par impēriju tapšanām nevar salīdzināt ar ikdienišķas dzīves aprakstiem ciematā vai jebkurā pilsētā, vietā un laikā. Pat bērnam, kurš maz ko zin no dzīves, tieši leģendāri stāsti liek iemirdzēties acīm apbrīnā par lieliem notikumiem un to varoņiem. 

 

Stepju valdnieks

     Mūžīgās zilās debesis, skrejoši mākoņi, kalni..

Par valdīšanu pāri māju masīviem ar veikaliem, tirgiem, ielām, cilvēku pūļiem, dūmu mākoņiem, stīvēšanos metro stacijās materiālās pasaules troksnī, daudz augstāk ir būt valdniekam mūžīgajās stepēs, kalnu pārejās, vēju un putnu dziesmu piepildītās pļavās, saullēktos un saulrietos, lietus skaņās ielejās, rasainos rītu dzestrumos, mūžīgi atnākošajos un tālēs aizejošajos mākoņu krāvumos, klajumu smaržās, nebeidzamo klejojumu, meklējumu valstībā.

     Un pār to Visumu skaidrajās naktīs, kurš vēstī teikas par seniem laikiem un mistisko nākotni, kā senči tur dzīvo Zvaigžņotajās debesīs.

Tur ir kaut kas klejotāju ciltīs, kas ir pāri pilsētas cilvēkiem, un es jūtu viņus savā sirdī, it kā būtu spēcīgi saistīts ar tādu dzīvi. 

Dziļi savās krūtīs.

 

Stihijas

Daba. 

     Tā ir pamatmājas, mūsu dzīvā telpa, kurā esam drošībā, gaidīti. 

Tur ir draudzīgi, tā atgādina par mūsu dziļākajiem slāņiem, izskalo no negācijām, sniedz mieru, prieku par dzīvi.

Tas ir atspulgs kādai varenai valstībai un mūžīgai saskaņai, kura, apslēpta, vijās cauri visam.

Un tā mūs iespaido laikam.

Laiks. 

     Dvēseles stāvoklis, kurā ir sakrātas visas tavas dzīves, tas, ko nezini, neatceries. Nostāstu, laikmetu vēstnesis par noslēpumainu pagātni un netveramu tālieni nākotnē.

     Un tas, ko tas māca- kā viss dzīvē paiet, lai cik tas šodien šķistu pilnīgs, tūlīt tas izšķīst pārmaiņu straumēs. 

Un reiz tu redzi, kā viss šeit pakļauts  mūžīgajiem laikiem, ka tie te ir patiesi valdnieki, kuri norok impērijas, cilvēku vārdus un likteņus. 

Un tad iespīd Visuma Gaisma.

Visuma Dārzs. 

     Kur plūst bezgalīgā labestība. 

Ārpus iznīcības un telpas esošā valstība, kur viss vienmēr ir bijis saskaņā. Šī stihija ir lietu būtība.

 

Svētdienas dienu dienas

     Kluso dienu noskaņas, kad ļaužu masas ir savos patvērumos, un dabā atklājās tās mūžīgās skaņas.

     Šis savādais ielu klusums vēstī par iespējamību, par citu laiku, kurš mums var būt, un tas no dziļuma, kā parādība ir iznācis uz īsu brīdi ārā, lai darbadienās būtu projām kā nostāsts.

     Dienā, kurā ir mūžīgais pavasaris un rudens, dienā, kurā ir aizejošie laiki kraukļu dziesmu pavadās, un veco ļaužu lēnās gaitās pār noskaldītām ietvēm, pelēkā gaisā. Un šajā bezgala vecajā pasaulē, aizmirstības nostūrī, tieši šajā fiziskajā bezdibenī dzimst laicīguma apzināšanās, kura piepilda dvēseli ar pavisam citu ēteri, kurš vienmēr ir bijis un būs.

     Mēs ikdienas steigā skrienam, strādājam, esam notikumos, attiecībās, un tālu ir tas, kur esam jau veci, kad nevaram paskriet, pasteigties, pierādīt. Tur sākas klusās dienas ar pašam ar sevi, kad šīs pasaules grupu skrējiens nu jau ir beidzies un aizgājis tālāk no tevis, tu paliec viens dienām, un tās ir kļuvušas garākas. Un tuvais kompanions kļūst paša dzīve ar kuru sarunāties un gremdēties atmiņās.

     Reiz mēs tādi būsim, tas ir tepat priekšā, ikdienas aizmirsts.Un kas gan no šī šodienas virpuļa, tā, pēc kā tik ļoti steidzamies, ir palicis šajā svētdienā un dzīves nogalē?

     Radi un draugi vienmēr aiziet pa durvīm, uz kapiem, tie vienmēr un mūžigi aiziet, un paliekam vieni ar lietu kārtību mājoklī, klusumu, kuru nekad nepamanījām, un mūžīgo skatu aiz loga.

Spēks, varēšana, piedzīvojumi-tad šie jēdzieni vairs nav iespējas, bet siltas atmiņas, un noplakuši līdz eksistences minimumam.

     Šie cilvēki reiz kalpoja šai pasaulei, piedzīvoja bērnu dienas, atdeva tai spēka gadus un tagad piedzīvo citu laiku, kurā jau dominē noraudzīšanās, un centieni nodzīvot ilgāk.

     Ja cilvēks ir salauzts, tad arī dabas skaņas un skati ir kļuvuši par mēbelētu dzīves garlaicīgo dzīvokli, jo daba ar cilvēka sirdi ir ļoti saistīta.

Kad tev pazūd viss laicīgais, tad tu krīti ceļos mūžīgā priekšā. Un vai nu tu salūzti no tukšuma,vai arī esi to iemantojis un esat vienoti.

 

Tās dienas

     Dzīve, laiks un dienas ir mūžīgi.

Dienas kaļās kā skulptūras un krājās to rindas. Un tad kādā mirklī laika atsegtajās smiltīs ir viena no tām, kura nāk no šīs neatminamās pagājības, kuru formās un pantos atpazīsti savu tēlnieka rokrakstu, sajūtot spēcīgu, laikmetīgu grūdienu krūtīs, kurš nes reiz piedzīvotā dzīvē. Bez attēla, taču tava būtne jau tajā kavējās. Un tu sēdi uz sliedēm pamestā stacijā, kur vilciens ar pasažieriem jau sen kā ir aizgājs savos ceļos. Un šie laiki ir apdzisuši, dzīvei ikdienā kļūstot par apceri iekšējā vienatnē. 

     Un skrejošajās laiku dienās šeit, dzīve griežas kā spēļu karuselis, kurā neko nespēj uztvert nopietni, un acis nepārtraukti veras augšup, slīdošajos padebešos, kuri atspoguļo dzīves dienu nebeidzamību un esošā laicīgumu.

     Šajos skatos klīst cilvēku likteņi, tāles izplūst dvēseliskās teikās par neskaitāmām dzīvēm un neizpausto piedzīvoto, un šis vējš kokos ir kā šo laiku dziesma. Pār dabasskatiem staigā aizgājušo cilvēku sapņi un cerības, un joprojām meklē piepildījumu, tie skrien līdzi gājputniem un mākoņiem, pāri pļavām un kalniem. Kā bāreņi, kurus pametuši to radītāji un atstājuši šeit uz mūžiem. Tie ir kāda aizlaiki nākotnē.

     Pagātnes stihijai piemīt milzīgs magnētiskais spēks. Tas ir ugunīgs laiks, kurā uz mūžiem dodas mūsu vadītās dienas, kuras pārtop mītos, tēlos un leģendās. Ugunīgajā kaislībā, padarītais un nepabeigtais ietinās tūkstošgadu jūrās, kroku kalnu plašumos. 

     Laiki iet, tie atnāk skaidrās debesīs  un aiziet kā skrejošie pavasaru mākoņi.

 

Tas, kas notiek bez mums

     Pamodos saulainā pavasara rītā. Lietas galvā cilādams, pamanīju, ka virs mīkstā krēsla atzveltnes, kā zāles stiebrs ūdenī, vertikāli šūpojas garš mats un tajā plūstoši mirdz saulesstiebriņš.

     Dzīvoklī viss ir kluss, cilvēki guļ, un tad atbrīvojas tas, kļūst iespējamas detaļas.

     Tāpat kā no rīta pamodies zīdainītis spēlējas ar savām mazajām rociņām virs sevis, bet, kad vecāki augšā, tas pārtrūkst.

Un dzīvajā dabā noris šie procesi, kur tev ir jābūt ļoti klusam un pacietīgam, lai varētu tos vērot, tās iemītnieki nevar nojaust tavu klātbūtni.

     Līdzīgi ar augu valsti. Reiz sēžot atpūtā pie dārza mājiņas laukos, aizdomājies biju, un tad vienā mirklī dzirdēju, kā ābols nokrīt no ābeles. Un šī skaņa, kad tas atsitās pret zemi, kaut kas tik skaists, dziļš un labsirdīgs burtiski izpletās krūtīs, šķita, ka Visums atdzīvojās krūtīs un es tajās paliku par mazu puteklīti, un tas bija tik krāšņi! Šī skaņa, tā bija kā Dieviņa sirdspuksts, kā ābece par visu lietu vienoto likumu. Atsišanās noslēdza kādu garu ābola ciklu no rašanās laikiem, veidošānās, nogatavošanās, un tad šo kosmiski klusā kritiena mirkli, līdz piezemēšanai.

     Un dvēsele to dzirdēja.

Kāda gan dzīvā pasaules Lielā dvēsele ir pasakaini skaista, un tās Cikla Likums, dziļums, svētums un pilnīgā skaidrība. Šis cikls viss ir veidots tīrā debešķīgumā aiz skaistuma, daiļa patiesuma, abolūtas labsirdības nodoma.

Jā..

 

Uz klints malas.

     Ja jau šāda doma galvā ir ieperinājusies un vēlas īstenoties, tad pirms to darīt, vajag dot sev iespēju. Pārsvarā tas vienmēr ir saistīts ar cilvēciskajām attiecībām.

     Pamet visu, vienalga, kas tas arī būtu. Visu. Ja jau tam ir jānotiek pēc tava prāta, tad nekas vairs nevar būt sliktāk, nežēlīgāk. Un dodies prom no visiem. Glāb sevi.

     Tas nekas, kas ir ievārīts, sastrādāts, tev te nekas ar sevi vairs nav darāms. Maini visu ikdienu, pazūdi no visiem, brauc uz otru pasaules malu, bet noteikti nedari sev galu.

     Jā, tevī būs vīlušies, jā, atstāsi parādus,  jā būs dusmīgi uz tevis, jā, centīsies varbūt uzmeklēt, jā, esi grēkojis. Bet tad izmanto zaķa taktiku un nospļaujies uz to. Bet tev ir jāpaliek dzīvam, tad tev tiks piedots. 

     Tev ir vajadzīgs laiks pašam sev, jaunos apstākļos, jo šie ir pārlieku smagi visā tavā un apkārtējā kopumā. To drīkst un vajag darīt. Dzīvē viss ir nosacīts par labo un slikto, tev nav nav jāuzņemās visa nasta uz sevis. Cilvēka dzīvība ir svarīgāka par visu, lai to saglābtu, tu vari doties, kurp vien vēlies. Tā ir tava vienīgā iespēja, ja esi izlēmis sevi iznīcināt. Tu nekad nezini, kurp tavs ceļš aizvedīs, ko sastapsi, kā dzīve iegrozīsies.

Aizejot no dzīves tu tāpat būsi projām no visiem. Bet aizbēgšanas variantā, tu būsi dzīvs. Tu būsi joprojām uz dzīves ceļa, dzīvs. Tev piederēs laiks un iespējas. Kaut vai aizmirsti visus, kaut vai nodzeries tālu projām, kaut vai izdomā jaunu stāstu par sevi.

     Ja jūti, ka kāds tomēr var palīdzēt, un tā ir, atmet visas lepnības, aizspriedumus, krīti ceļos tā priekšā un ar visu savu spēku lūdz palīdzību. Jo tava dzīve ir briesmās un visi līdzekļi ir atļauti.

     Bet ir jāpaliek dzīvam. Jo laiks ir norēķināšanās līdzeklis dzīvē. Laika tirgonis būtu šīs pasaules visu laiku bagātākais vīrs.

 

Uzskati un zināšanas kā pašmērķis.  

     Tev var būt labas, gaišas domas, labestīga sirds, tevi varbūt revolucionāri, augšupceļoši uzskati, kuri var uzrunāt un aizraut citus. Tu vari zināt senās gudrības un visus strautus no kuriem dzērušas dievības.  

Bet dzīvē neiet. Ir iekšēji lieli un plaši smagumi, žēlumi, dziļas nožēlas, nospiedošas atmiņas, dzēlīgs naids pret kādu, netaisnības sajūtas. Šķiet, ka viss iespējamais ir pieejamas tikai tam, kas neesi tu. Un kaut kā beigās attiecībās ar cilvēkiem, kuras ļoti skaisti sākušās, beidzas kaut kā nelāgi,  neveiksmīgi. Tu jau centies ļoti dzīvē,  ir labi nodomi, bet kopumā līdzi iet smagums. Nevari arī izturēt, ka kāds tev ilgāku laiku ir līdzās.  

     Un tavs joprojām pozitīvais skatījumus kategoriski negrib mainīt sevi, jo, kāpēc gan, jo uzskati jau ir gaiši. Tieši tā. Bet tie uzskati, zināšanas ir tikai palīginstrumenti pašam galvenajam-tavam dvēseles stāvoklim, emocijām, jūtu pasaulei. Visu nosaka tava jūtu pasaule, dvēseles stāvoklis, neatkarīgi no tā cik zinošs esi un kādi ir tavi uzskati. Pasaule būtu daudz citādāka, ja mēs sekotu uzskatiem. Visu nosaka emocionālais stāvoklis.

     Tas ir jāmaina. Jo tajā ir problēmas. Acīmredzot, kaut arī ir augšup ceļoši šie priekšstati, bagātīgas zināšanas, ar to vien ir krietni par maz. Ar tiem var aizmālēt acis tantiņām,  vientuļām sievietēm, iereibušiem prātiem, vai arī vienkārši tiem, kuri dzīvē kaut ko meklē. 

     Bet tev tas nekādi neiet cauri. Kaut kas vēl, daudz būtiskāks, nosaka tavu dzīvi un pašsajūtu. Kaut kas, kam tu neesi piegriezis savu vērību, kas ir šķitis kāda norma, sava īpatnība (un tāpēc nav bijis apspriežams) . Un tieši tas ir tevi vadījis, kā neaizskaramais vadonis, un tavi uzskati tam ir pakārtojušies. Emociju plāns ir daudz dziļāks, tuvāk sirdij, tāpēc rakāšanās tajā rada stresu, diskomfortu, jo tas tevi skar, tā ir liela tava personības daļa. Un tā ir bezgala plaša, sarežģīta sistēma, tajā ir neiedomājamas lietas, parādības, jebkas. Un ir daudz tā, ko tu nevari izskaidrot, aprakstīt. Bet fakts, ka tie tur ir, un tur ir tas, kas nav radies šajā dzīves pieredzē, tur vienkārši ir. Un saki tu, dari, ko gribi, tas tur būs, ja tu tam ļausi tur būt, nepētot, neizzinot to. Mēs par šīm lietām zinām ļoti maz šodien. Vienozīmīgi ir tas, ka ar to nav jācīnās. Tas ir jāmīl. Tā ir daļa no tevis.  

     Sastapšanās ar cilvēku, kuram zināšanas ir pašmērķis, var radīt diskomforta sajūtas. Viņš nepārtraukti mēģina ieskaidrot un pierādīt idejas, ik pa brīdim aizmaldoties,  palēninot runas tempu, lai vispār tai mudžeklī novestu teikumu līdz loģiskam noslēgumam. Un pamatā tiek runāts diezgan ātri, lai paspētu pēc iespējas vairāk pateikt. Pret tevi konkrēti tiek veikta manipulācija, lai tu tiktu piesaistīts viņa vientulībai un tam, kam viņš tic (reliģija, zinātne, vienkārši citu aprunāšana). 

     Viņš ir tramīgs, ar baiļu maliņu. Fakti ir instruments, un tos vadīt ir atļauts ar jebkādām metodēm, jo tie ir fakti, kuri drīkst skriet cauri sienām. Un to, ko zinātājs nevar izturēt, ir tavs raidīts miers viņa virzienā, jo uzdzen sajūtu, ka tiek apgāztas visas teorijas, kuras ir šī cilvēka visā dzīves pamatā. Un viņā rodas neizturamas sajūtas, iekšā kaut kas pilnīgi nelabs ir izkustējies, lokās un sauc ārā apātiju. Lai kas tas tur ir, tas nevar ciest mieru, līdzsvaru. Tas nepieņem otru kā līdzvērtīgu, bet kā pieradināmu un pakļaujamu enerģētisku lopu, kuru slaukt periodiski, sistemātiski. Tas nav pārspīlēti teikts, bet pievilkts mikroskopā. 

Labām domām piedien laba nesējviela.

Tad dzīvē ir meistarība. 

 

Vasaras vakaru gaidās.

     Šovakar gan ir noskaņas piesātināts aprīļa vidus. Mijkrēslis, taču šeit, rajonā, iekš šī loga, pāri ainavai skrien kāds acu skatiens, kurš aiz redzamā sniedzas iztēles valstībā par atnākošo vasaru un jo īpaši-siltajām pievakarēm.

     Dzīvē garastāvoklis iziet apļa sēriju, kurš mijās no pacilāta uz nospiestu. Galvenais ir izdzīvot pacilāto, kad tas ir, ļauties ar visu sirdi tam, neko nedomāt par to, ka atnāks tumšā puse, jo tā tik un tā notiks bez kontrolēšanas, uzraudzības, iepriekš sprediķošanas.

     Vasaras vakars, siltās smaržas gaisā, un šī siltuma pieskārieni vaigos, rasas parādīšanās un pie miera iešanas noskaņas, kur lauku tālumos ierejas suns, kur tas izskan kā piliens mūžībā, skaņu pasaulē, kukaiņu lidināšanā, zāļu stiebru mīkstumā, bērnu rotaļās līdz tumsai.

     Tā ir pievakare pirms Lielās vasaras nakts, kurā dzimst brīnumaini stāsti, notikumi, tieši tur, kur cilvēks sapnī aizlido bezgalīgajā, zvaigžņotajā, naksnīgajā debesī un vienojas ar lielo Brīnumu un laimes ielejām. Brīnumu Visumā, kurš ir ārpus laika un telpas.

Vasaras laiks ir ļoti, ļoti īpašs, kad dzīvo ar to.

     Bez tā, kas ir dzīvības pilnbrieds šeit, mums ir dota iespēja ar to vienoties, lūtgties tam savā sirdī. Tas ir laiks no debess nācis, kurā naksnīgajā pamalē paveras visa Mūžība, viss Visums, Lielie noslēpumi, senču mājas, dziļas gudrības, mītiski sižeti un laiki, citu esamību pēdas un artefakti.

     Zvaigžņota debess-tajā brīdī, kad tu uz to skaties, esot laukos vēlā vakarā vai naktī, mežu skaņās, pļavu smaržās-tas ir visskaistākais skats, kādu cilvēks var redzēt savām acīm. Tajā ir Tīrās Mīlestības skaistums un patiesība par visu.

     Tā ir vieta no kurienes nākam un kur aiziesim.

Tā tik tiešām ir pasaule aiz kuras ir kaut kas daudz, daudz vairāk nekā sniedzas iztēle un jušana.

     To var redzēt tai tuva dvēsele, kurā uzreiz pēc brīnuma izjūtām sākas stāsti, kuri aizved dvēseli tās mājās un Labestībā.

Zvaigžņotajā debesī tas ir. Tajā ir lielie, lielie stāsti un vietas, kuras var tulkot atspulga dvēseles.

 

Vēja skaņas.

     Nekas neizsauc tik apdullinošu , laikmetīga rāmuma noskaņu, kā vēju dziesma kokos, tūkstoš lapu zaros, vasarā, svētdienas vēlā pēcpusdienā.

Tas ir kā vēstījums par laiku un cilvēka likteni. Miljons dienas un to notikumi, tie ir aizgājuši kā nebijuši, un šodien, tagad ir laiku klusums, un jūties kā vienīgais izdzīvojušais, palicis ar sevi, uzzinot vairāk par to, kas nezin no kurienes tevi ir sameklējis un kļuvis par likteni, vienmēr turoties pakausī. Tas čukst bezgala skaistus vārdus, spēj pasauli padarīt par bezgalīgi skaistu dzīvesstāstu, bet to nevar ieraudzīt, pieskarties, kā tik klausīties.

     Brīžiem sametas bail no tā, vai patiesība par dzīvi un lietām ir tāda, kuru mēs nedrīkstam uzzināt dēļ saviem uzskatiem. Mēs saimniekojam un brīvi operējam savās zināšanās, saprotamajā. Bet nezināmais ir kā karāšanās gaisā, tumsā..

     Un vējš turpina savu dziesmu,

Svētdienas saulainā, agrā pievakarē.

 

Cik viss ir nosacīti

     Ja vienkāršs, godīgs vīrs gados no sirds man saka cik dzīve ir bezgala tizla ar neskaitāmajiem tizleņiem tajā, cik samaitāti ir cilvēki, ka taisnības nav šajā pasaulē pār kuru valda egoisms, ļaunprātība, melošana, manipulēšana un galu galā cilvēciskā nodevība, kad par kapeikām ļaudis pārdod savu godu un cieņu, lai saraustu personisko labumu, ieriebtu savam kaimiņam vai tuvākajam. Es kaut kā izjustu sajūsmu par šī cilvēka nostāju un no man pašam iekšējas nezināmas sapratnes par kādu dzīves aspektu rodas liels prieks un atvieglojums. Kaut tik uz mirkli, bet tas rodas.

     Bet, ja man jauns cilvēks saka, cik dzīve ir bezgala skaista un tajā galvenais ir mīlestība, tad es uzsmaidu šim jaunietim no sirds, bet mana sirds klusē.

     Pavisam kas cits ir tad, ja to saka tas pats cilvēks, kurš ir dzīvē pieredzējis grūtības, bezizejas, ļoti smagus apstākļus un ciešanas, un tad viņš spēj no sirds teikt šos vārdus. Tad tā ir kā svētība.

     Ja darbā kāds aizkaitināts biedrs kliedz uz nost krītošu flīzi, piesaukdams savu māti, dievu, vēlēdamies, kaut tas keramikas gabals būtu kāds dzīvnieks, kuram varētu ieriebt, jebkā kaitēt pretī, un viņa lielākā problēma ir šī atriebes bezizeja-es iesmejos un mani ir sajūsma.

     Bet, ja kāds cenšas būt pieklājīgs, un es redzu, kādu riebumu viņš jūt to darot, tad es cešos uz viņu neskatīties un atkratīties.

     Ir cilvēki, kuri lamājās, nolād, krietni pakritizē, bet no viņiem plūst neizskaidrojams cilvēciskais siltums. Viņi var būt ļoti rupji savās pamācībās, bet kaut kāds magnētiskums pievilks uz viņiem, tāda neviltota labsirdība, kura ir atradusi vietu raksturā un viņi ļauj tai brīvi izpausties asevišķos mirkļos, kuru vērtības intensitāte tev nosaka visu tā, ka tev nav svarīga šī rupjība. Tas jūtas kā cilvēks, kurš ir ar tevi lielākajā nelaimē un neziedos sevi, lai palīdzētu. Viņa izcili tēmētās piezīmes uz tevi un citiem, pasaules kārtību, notikumiem, šī negantā valdības pātagošana ar vārdiem rada pat sirsnīgu bijību. Un šis cilvēks var burtiski brīvs izjokot ikvienu kolēģi, jo to neviens nekad neņems ļaunā, arī viņa rupjību, ko nevienam citam nepieļautu. Viņam pieder apkārtējo cieņa par to, kā viņš liek justies apkārtējiem.

     Un ir tie, kuri ir korekti savā komunikācijā, pieklājīgi, attiecīgi ģērbti, viņi tikpat labi var runāt par Dievu, bet no viņiem plūst pilnīga nevēlēšanās ar tevi runāt, riebums, spīlēs iežmiegs smaids, kur acis pārraida šīs sarunas smagumu. Kaut kam nelāgam notiekot viņš nosarkst, cenšas izspiest dežūrsmaidu, bet viss krūtīs vārās naidā, prāts ir paralizēts dusmās. Šādi cilvēki rada aizkaitinājumu apkārtējos, ļaunu apsmieklu.

     Ja esmu pilsētā, darba troksnī, kompānijā, pūlī uz ielas, tad ir ļoti grūti noticēt, ka šai pasaulē svarīgākais ir garīgums, cilvēka iekšējā būtība, ka kaut kur visā šajā ir jārod dvēseliskais turpinājums, un neticama šķiet sava celšanās tajā, kur esi niecīgs, pazudis.

     Bet esot mājās pie loga klusumā, dabā, tad nāk domas par to, cik gan bezgalīgi mūžīga ir šī dzīve, laiku klusums nolaižas sirdī un viss paliek dvēseliski skaidrs un tai pat laikā rodas jautājumi, kuri liek sirdij gavilēt, apjaušot tepat vienmēr esošo plānu, kurā galvenā nozīme un ideja ir tava esamība, un ka tai pasaulē ir ļoti nozīmīgas tavas domas, noskaņas, pieredze, trūkumi.

     Tā pasaule vienmēr iedvesmo un cenšas virzīt uz priekšu dzīvē, kaut vai tikai klausoties labo Gariņu darbos.

Ja saulainajās dienās dzīve šķiet dzīvības un notikumu pilna, rodas sulains dzīvības prieks, tad pelēcīgi samākušajās dienas aust patiesība par dzīves mūžīgumu, aizgājušiem laikiem un to, kā viss paiet, un kas milzīgs nāk priekšā. 

     Un tas vienlaicīgi rada iekšēju siltu mieru un ļoti dziļu, līksmu dvēseles izsaucienu tam pretī.

Šajā dzīvē ir patiesība par tumsu, kura spīd.

 

Naudas pārtērēšana

     Izteikta dzīves problēma, spilgtāko nedienu topā.

Iesākumā var droši teikt, ka tas ir prioritāšu trūkums, to, kas nodrošana eksistenci, un pēc tam labklājību. Prioritātes kā tādas ir, jo arī uz tām nauda aiziet, taču tās ir nebūtiskas un finasiālajā jomā dzīvē valda haoss.

Sanāk naudu ik pa laikam aizgrūst lielos daudzumos kaut kādās lietās vai procesos, kuriem tiek piešķirta būtiska nozīme. Un pats pamats, kas nepieciešams, lai dzīvotu šajā pasaulē tiek nostumts kā pēdējais aiz visa, un pats par sevi saprotamais, līdz ar to ne tik svarīgais, jo tas nenes momentāno emocionālo baudījumu. Tā vietā labāk šķiet nopirkt kaut ko dārgu, bet kas ir ļoti efektīvs savā jomā, un nogrūst to skapī, lai izmantotu vajadzības gadījumā.

     Un tā rezultātā pietrūkst līdzekļu partikai, transportam, mazām, sīkumainām, nemanāmām, taču ļoti praktiskām ikdienas lietiņām. 

Un vajag aizņemties, pie kā var ļoti pierast.

Ja tiek pelnīts, bet tik un tā sistemātiski ir attapšanās bez naudas, tas rada lielus morālus nosprostus, smacību. Atkal nav līdzekļu, bet strādāts taču tiek.

     Problēma ir tajā, ka vienmēr ir kaut kas, kamī tiek redzēta iespēja iztērēt, un parasti šķiet, ka pēc šīs dārgās lietas iegādes varēs zolīdi dzīvot un iekrāt.

Bet nekad tā vēl nav bijis.

     Cilvēks gluži vienkārši ikdienas dzīvi nedaudz uztver kā cirku, nespējot rast tajā nopietnību, sazemējumu. Tas viss, kam vajag naudu ikdienā, ir pilnīgi atšķirīgs, pelēcīgi mazsvarīgs.

Pirmkārt jau pati cilvēciskā sadzīve ir bezgala garlaicīga-dzīvoklī ēšana pie galda, veļasmašīnas skaņas, puķu laistīšana, trauku, grīdas mazgāšana, visāda mantu kārtošana, un pilsētās neizturamās pārtikas produktu,  pirkšanas lielveikalos, kur enerģijas bads sākas jau pēc 5 minūtēm, apģērbu veikalos tas sākas jau pēc 3 minūtēm, kur skanošā mūzika burtiski cenšas samaterializēt sajūtu plānu, izsaucot sapīkuma atbildes reakciju, un uz ielas, kur ļaužu rindu, ēku labirintā jūties pamatīgi nozaudējies no tā kas esi, un kas ir dzīve vispār.

Tad šķiet labāk ieguldīt savus līdzekļus sev mīļam hobijam, kas vismaz rada vēlēšanos dzīvot un izjust prieku.

     Šādi kalpot tikai emociju līmenī ir brīvi ļauts, bet tas rada daudz pilnīgi nevajazīgas pieredzes, kā rezultātā, gribēdams labu, cilvēks, to ieguvis, manto kaudzi to nebūšanu, kuras viņu nospiež krietni zem tā ikdienišķā un neinteresantā. Un nauda jāaizņemās no tiem, kuri šajā līmenī ir nodrošināti.

     Lai arī cik ļoti negribas rokas mērkt laicīgajā praktiskuma traukā, tas nenozīmē tam kalpot, atdot tik, cik varētu šķist. Tam nevajag ne tuvu tik daudz, cik labo lietu dzidrajās debesīs.

Bet ar to sākot, kā pamatu zem kājām šajā pasaulē, kurā reiz dzīvojam, uz tā var nostāties un saprast, kas ir reāls, patiešām nepieciešams.

Un izveidot šo pamatu sev, lai daudz mierīgāk savā ikdienā varētu sapņot, nemaz nenozīmē kalpot sadzīves aromātiem, samākslotībai. Tas ir tikai tam, lai varētu būt dzīvs šai pasaulē, pieredzēt dzīvi uz šīs materiālisma platformas, uz kuras var netraucēti gluži vienkarši brivi darit, ko vēlies.

Karāšanās emocijās kā uz savas bāzes, tas jebkurā gadījumā jauks ārā tavas personas līdzāspastāvēšanu šajā plānā. Te vajag pajumti, ēdienu, apģērbu, kuru par velti neizsniedz, tāpat kā tu par baltu velti nevienam nestrādā.

     Mēs atrodamies mašinā “Cilvēks un persona”, kurš ir radies no citiem sugasbrāļiem un ir paredzēts kā materiālās pasaules būtne ar savām maņām, kuras to nodrošina. Un visas idejas, kurām nav sazemējuma, kuras jauc ārā šo līdzāspastāvēšanu, ir šī plāna atgrūšana, noliegšana.

Rezultātā mūs sabeidz gan šī nevēlēšanās pieņemt materiālo plānu, kaut to nepieciešamo mazumiņu, gan pārspīlētās vēlmju dziļās strēles, kurās mēs ieguldam savu dārgo laiku un enerģiju , kuru ziedojam šīs darba pasaules uzturēšanai. Katrā šajā iegribā ir dvēseliska vēlme rast izeju no materiālās dzīves, kurā esam ieslēgti. 

     Un piedzīvojam pirkšanu un parādus nepārtraukti, jo nebeidzam ticēt šai idejai, jo dvēseliski tā ir ļoti draudzīga, bet izpildījums visu sabojā. Mēs savā sirdī visi jūtam, tā vai citādi, ka nepiederam šai pasaulei, un dažos no mums šī sajūta liek visu materiālo, tieši sadzīvisko, noliegt, izslēgt. Bet par cik mēdzam justies vientulīgi, mums tik un tā vajag kaut ko dzīvē, jo nepadodamies samierināšanai, un ja tas nevar rasties dvēselē, tad tam noteikti būs nākt no materiālā plāna augstākiem plauktiem, kur ir daudz no tā, kas laika gaitā notrulina sirsnīgo, jo tiek aplikts ar baudu slāņiem.

     Kad tu esi izsūtīts mežā, vienīgais veids, kā izdzīvot, ir adaptēties, pieņemt tā likumsakarības, vidi, apstākļus.

Mums nav līdz galam skaidrs, kāpēc esam šeit un no kurienes esam nākuši, un tam nav nozīmes, lai šeit, pirmām kārtām izdzīvotu. Sākot baudit šo mežu, mēs kļūstam par tā iemītniekiem un nemeklējam ceļus no tā ārā, apmetoties uz dzīvi tajā.

     Bet neviens te nav nodzīvojis ilgāk par savu zvēru, šajā nezināmajā dzīves ekspedīcijā, kurā pieredzam šī dzīvnieka ciešanas savas dvēseles priekšā, kad izlemjam palikt tajā uz dzīvi.

 

2 skatu punkti

     Uz emocionālajām problēmām mēdz skatīties no divām pusēm.

1) Vainīgi ir cilvēki, pats, apstākļi, dzīve, vide.

Pie problēmām kaut kas ir jāvaino, un tās jārisina izrietot no šīs nostādnes. Tikpat labi pašam sevi, par krišanu depresijā, dusmās, aizvainojumā.

Notiek centieni ietekmēt citus , pārmācīt, atriebties par sevī izveidotajām ciešanām, līdz ar to, uz jau esošās saprašanas tiek būvēti papildu pādzīvojumi, kuri, konfliktu radot, veido jau nākamos, un tā bez gala. 

Šajā nostādnē cilvēks attaisno savas negatīvās emocijas, strādājot tām.

 

2) Problēma ir radusies negatīvā emocija, iekšējie traucēkļi.

Neviens pie tā nav vainīgs, jo dzīvē notiek viss. Situācijas, radušos apstākļus var risināt ar prātu, savukārt radušajām negatīvajām attieksmēm ir jārod ceļi mainīties.

Negatīvās emocijas netiek attaisnotas, jo tās ir nodalāmas, liekas.

 

     Pie negatīvajām emocijām ir tik ļoti pierasts, ka bez to klātbūtnes ir grūti iztēloties savu dzīvi., ikdienu, jo tā jau no paša sākuma ir bijušas apkārt, un ir sevī jau no pirmajām atmiņām, dzīves pieredzes.

     Tās nav konstantā stāvoklī esošas būtnes, viena ģimenīte, kura tur iesēžas uz palikšanu, vienam vairāk, citam mazāk. Tās ir veselas parazītu saimes un dinastijas, kur saujiņa reiz ieperinājusies, savairojusies un laika gaitā veidojusi vienotu, sarežģītu sistēmu, kura patstāvīgi vairojas tālāk, attīstās, pārtiekot no cilvēka negatīvajām domām, darbiem, kuros tā, piesūcoties apziņai, ielādē enerģiju savai eksistencei.

     Vienas dusmas ir radušās uz iepriekšējām un uz šīm rodas nākamās. Izjūtot dusmas, tiek nodrošināti apstākļi, kuri piesaistīs turpmākās gan sevī, gan no malas, uz kā pamata savukārt radīsies vēl pārdzīvojumi, un tā bezgalīgi cilvēks dzīvo emociju un to radīto problēmu ratā. Tām nav gala, vienas emocijas ir cieši saistītas ar citām, tas viss ir gan viena liela putra, gan gadu gaitā smalki izstrādāts mehānisms, kam tiek kalpots.

Un negatīvo emociju varu var pieredzēt tajā brīdī, kad atsakies to izjust. Tad pārņem bezspēks, panīkums, netaisnības sajūtas, problēmu norīšanas piktums, apātija, šoks par to, kā gan var samierināties un būt nejūtīgs. Bet tās ir parastas lomkas, kādas izjūt ikviens, kurš cīnās ar jebkāda veida atkarību sevī. Reakcijas psiholoģiskais raksturs ir identisks.

Dzīvojot priekš emocijām, mūža otrajā pusē ir izveidojusies saprašana par to, cik pasaule ir ļauna, dzīve nepielūdzami netaisnīga, cik gan naivi ir ticēt un cerēt, cik valdība, radi un draugi ir nodevīgi. Un cilvēks beidz ar to cīnīties (vai arī kā īsts dieva kareivis, turpina kauju līdz pēdējam elpas vilcienam) un novēršas no pasaules, un šī pagājusī, nežēlīgā un bezjēdzīgā cīnīšanās ir izveidojusi nesalaužami smagnēju pasaules redzējumu. Cilvēks var būt arī komunikabls, mierīgs, bet nekas neizmainīs viņa viedokli, saskaņā ar kuru, dzīve un pasaule ir viņu nodevusi, atņemot draugus, laiku, līdzekļus, padarot par upuri, pie kura ģimene pat brauc reti ciemos.

     Un dziļi sirdī tik un tā ir mūžigie čuksti, kuri apšauba ikvienu negāciju, pat tad, kad šķiet, ka ir par daudz noticis.

     Ir lietas dzīvē, kuras var saprast tikai tad, kad ir par vēlu, bet tas ir vienīgais laiks, kad tu esi spējīgs to saprast.

 

Par īstenumu

     Ja cilvēks ir dzīvē nolēmis iet kādā virzienā, ar darbu, treniņiem, lai gūtu panākumus šajā lauciņā, un piedzīvojis pirmo sakāvi, atmet tam ar roku, tas nozīmē, ka tā ir bijusi ilūzija, par ko liecina šī pēkšņā atteikšanās.

     To, ko gribi dzīvē pa īstam-tu iesi, kritīsi, celsies un mēģināsi atkal, un kritīsi tik reižu, līdz iemācīsies iet. Katrā šajā ceļā ir problēmas, kuru risināšana veido pieredzi. Tu atrisini vienu nebūšanu, tad nākamo, tad atkal nākamo, līdz atrisini tik daudz, cik nepieciešams, lai nonāktu pie galamērķa.

     Ja ilūzijas ir bijušas pamatā, tad tās rada pilnīgu spēku izsīkumu, sapīkumu jau pirmajās nedienās.

     Bieži vien mērķu pamatā ir vēlēšanās gūt atzinību, slavu, varu, un tos nesaņemot, skaidrs, ka nav ko iet tālāk. Tas ir tad, ja neesi apzināti tos izcēlis kā galvenos,bet kā pašmānekli uz to pamata uzslējis simbolisko mērķi.

     Un mēdz gadīties, ka cilvēks par mērķi nostāda sirdslietu, kas ir kā mesta likme. Un negūstot iecerēto tā var tikt zaudēta.

     Bet, ja, piemēram, sirdī esi rakstnieks, tad tu rakstīsi pat tad, ja nekad netiksi publicēts, novērtēts, jo tā ir tava sirdslieta un tā nav saistīta ar to, kā reaģē apkārtējā pasaule. Protams ir forši būt atzītam, un, ja tas vēl ir ienākumu avots, bet tas noteikti nenosaka to, ka jābeidz rakstīt, ja tas nenotiek.

     Īsts ir tas ceļš, kuru tu pieņem ar visām grūtībām tajā, kad esi gatavs sevi mainīt tik tālu, līdz adaptējies ar savu personību tā, lai spētu to veikt, neatkarīgi, kāda apmēra šķēršļi ir krituši tavā priekšā-darīts tiek viss nepiečiešamais, jebkas vedošais tālāk.

     Ejot uz savu nosprausto mērķi, mēs esam izvēlējušies tam raksturīgās grūtības, likumsakarības, kaut vai tik tālu, ka tās mainīs priekšstatus līdz pamatiem, dzīve sagriezīsies līdz nepazīšanai, tev kļūstot par citu cilvēku-tā ceļa gājēju. Ja esi gatavs atteikties no sava ego un ziedot sevi ceļam, esot par tā iemītnieku darbos un reālajā dzīvē, tad tas ir pa īstam.

     Un tieši smagie personības, rakstura laušanas brīži, neziņa, bailes, dienas, kurās pamale ir nepielūdzami nomākusies, un lietavās esi izmircis līdz kaulam, vai arī velcies ar putekļainā, karstā gaisā nokaitētu seju nekurienes neizturamajā svelmē, esot atkarīgs tikai pats no sava iekšējā resursa-tie rez kļūst par stāstiem pie uguskura, atmiņām, kuras nākotnē tevi piepildīs ar tādu spēku, kas darīs tavu gribu un raksturu par cietāko kramu.

     Īstenums iztur laicīgo, cilvēcisko, emocionālo. Tās ir saknes pie kurām pieturēties un periodiski atgriezties savā sirdī, un visvairāk-izaugt.

 

Mēs sniedzam Lioss Aktavio dzīves mācības, mīlestībā veidotos video, mūziku, dabas skaņas.

Dalāmies ar savu pieredzi, piedzīvoto un darbiem.

Pie mums var iegūt sapratni par dzīves procesiem
un to risināšanas iespējām.
Vadām un apmācām meditācijas, iepazīt sevi, dzīvi un cēloņu- seku likumsakarības.
Kontakti
Rīga. Brīvības iela 37-8-2
saule@lawio.info
tel: +371 25373635