Kas ir garīgums un par ko audzina

      Garīgums ir cilvēka sapratne, ka viņš ir daļiņa no kopuma, no Dieva un Visuma!

     Cilvēks sastāv no Gara, Dvēseles un fiziskā ķermeņa. No pieredzes iepriekš sakrātās, no kuras izrietot, tagad jāiet skola, lai pieredzi mainītu. Bailes, nepilnību, dusmas, skaudību, lepnību utt. mainītu uz cieņu, labestību, līdzsvaru, harmoniju, pateicību, siltumu, mīlestību!

Viss, ko cilvēks redz, saprot, jūt, dzird, piedzīvo, ir Dvēseles atspulgs – viņa paša radītais ar izjūtām, domām.

     No tā nevar aizbēgt, izlikties. Vajag patiesi redzēt, apzināties, kā izmainīt to, ko nes sevī.

     Darbus, ko cilvēks dara, soļus, ko cilvēks sper no sevis, no sava prāta, bet esot mijiedarbībā ar Visumu, saskaņā ar Dievu – cilvēks ļauj būt Dieva gribai.

     Tajā pazūd paša vēlmes un prasības, paliek tikai prasības no sevis.... Mīlēt patiesi un būt mīlētam! Augstākā mīlestība!

     Cilvēks dod un ziedojas. Lai ko cilvēks dzīvē saņem, viņš to pielieto, lai sevi pilnveidotu, attīstītos un veidotu labestību un sirsnību sevī.

Cilvēks iemācās nevērtēt neko no notiekošā – nelikt tam vērtējumu – labs, slikts, vajadzīgs vai nevajadzīgs – tas vienkārši ir un caur pazemību soli pa solim apzinās tā vērtību un mācību dzīvē.

     Pirmā reakcija ir pieņemšana, tad sapratne, pateicība un izmainīšana uz vajadzīgo, uz vēlamo Dvēselei, nevis prātam. Jāmācās dzīvot ar Dvēseli, sajūtām, kuras pamazām tīra, iepazīst, maina, slāpējot negatīvo un vairojot pozitīvo.

     Lai ko iemācītos, apzinās, ka tas ir tikai mazs gabaliņš no Visuma un nekad neapstājas, jo apstājoties – sākas baudīšana un lepnības barošana. Uz vietas apstāšanās nepastāv- vai nu ejam uz augšu, uz mīlestību, vai uz leju, uz bailēm.

     Garīgums ir meklēt, veidot un vairot visā pozitīvo – pa mazam gabaliņam, solim – celt enerģijas potenciālu smalkās vibrācijās, atcerēties Dievišķo, Eņģelīšus, gariņus....gaišos spēkus Visumā, bet tajā pašā laikā nenoliedzot otru pusi – redzot realitāti. Bet izvēloties būt tajā, kas Dvēselē vairo harmoniju.

     Cilvēks apzinās, ka laika mērījums ir relatīvs, un steidzoties Dvēsele tiek savilkta, neļaujot cirkulēt enerģijām. Kad laika mērījums ir atlaists, cilvēks patiesi spēj sadarboties ar smalko pasauli. Tad atbrīvo sevi, savu Dvēseli un pasauli, kad saklausa Visuma sirdspukstus.

     Garīgums - attīstības ceļš, kad cilvēks darot jebko maina savas esošās izjūtas uz labestību un Mīlestību. Apziņa ir pamatvērtībās, vienotībā un virzībā pie Dieva. Tiek kontrolētas izjūtas, domas, attieksme, izpausmes, rīcības - netiek pieļautas negatīvas enerģijas, apziņa un Dvēsele atrodas sarunā ar Dievu. Jebkura darbība virzīta uz Dvēseles pilnveidošanu, Mīlestības iepazīšanu un esošo dzīves procesu uzlabošanu. Patiesa virzība pie Dieva ar Ticību, neatkarīgi no tā, ir labi vai grūti. Apziņa ir disciplinēta un ielikta pozitīvajā.
 

     Parazītisms - jebkura negatīva izjūta - neapmierinātība, vērtēšana, domu maisītājs, nosodījums, skaudība u.c., kas izriet no nepilnvērtības, bailēm un lepnības, aiziešana no Mīlestības un Dieva. Jebkura radīta negatīva enerģija ir parazītisms, kas iznīcina Dievu, paša cilvēka Dvēseli un apkārtējos. Nevēlēšanās redzēt un pieņemt Dieva gribu, radīt Dvēselē agresiju un caur savu deformēto prātu censties pārveidot sevi, citus un pasauli. Līdz ko apziņa nav vienota ar Dievu, pamatvērtībās, tas ir parazītisms, tiek aktivizētas karmas un darbojas iznīcināšanas programma. 

     Parazītisms ir dzīvošana uz cita cilvēka enerģijas, viņa darītā, veidotā, sasniegtā visu laiku patērējot, ņemot un prasot vēl. Pretī parazīts dod savus mēslus, atkritumus, indes un ar tiem ārda ārā avotu, no kura pats dzīvo, barojas. Neredz, nevēlas redzēt, ka bojā iet arī viņš. Parazītisms ir fiziska līmeņa eksistēšana, baudu un samezglojumu apmierināšana un vairošana.

Parazītam vajag saņemt to, kas viņam patīk – siltumu, mīlestību, enerģiju, zināšanas. Līdz ko no viņa sāk prasīt kaut ko pretī – atbildību, izmaiņas, attīstību ārā no komforta un samezglojumiem, kas pašu un visu grauj kopā, tā parādās līferēšana, kā to tomēr nedarīt, lai viss ir pa vecam, kur var tikai saņemt un bērt mutē visu gatavu. Ja cilvēks izvēle ir palikt parazītam, tad nav iespējams pastāvēt līdzās, jo otra puse ir izlēmusi parazītam labvēlīgu vidu neuzturēt.


     Garīgums ir ceļš pie Dieva, garīgs cilvēks šo ceļu ejot dara, mācās, mainās un visu laiku atdod enerģiju kā smalkajai pasaulei pateicībās un lūgšanās, tā arī fiziskajā pasaulē rūpēs, attieksmē pret līdzcilvēkiem, veidojot un mainot procesus uz attīstību. Dod tīru enerģiju ar savu attieksmi, darbiem, saskata un vairo pozitīvo, sapratni, mīlestību visā.

Parazītam vajag saņemt to, kas viņam patīk – siltumu, mīlestību, enerģiju, zināšanas. Līdz ko no viņa sāk prasīt kaut ko pretī – atbildību, izmaiņas, attīstību ārā no komforta un samezglojumiem, kas pašu un visu grauj kopā, tā parādās līferēšana, kā to tomēr nedarīt, lai viss ir pa vecam, kur var tikai saņemt un bērt mutē visu gatavu. Ja cilvēks izvēle ir palikt parazītam, tad nav iespējams pastāvēt līdzās, jo otra puse ir izlēmusi parazītam labvēlīgu vidu neuzturēt.

     Parazītisms ir uzskats, ka viss, kas cilvēka dzīvē notiek, ir viņa paša nopelns, ja kaut kas nenotiek tā, kā viņš vēlās, viņš skatās, kā panākt vēlamo, mainot ārējo pasauli un nevis sevi.

Visur, kur viņš iet, atstāj savus prāta mezglus, visā ieliek savu sapratni, vērtējumu un nospiedumus. Dzīves uzskati, kas pildīti ar negatīvu enerģiju. Cilvēks tikai ņem un patērē baudām.

Kad rodas jebkura neapmierinātība, tur pietrūkst pateicības un mīlestības!

Parazītisms ir dzīvošana uz cita enerģijas, viņa darīta, veidotā, sasniegtā visu laiku patērējot, ņemot un prasot vēl. Pretī parazīts dod savus mēslus, atkritumus, indes un ar tiem ārda ārā avotu, no kura pats dzīvo, barojas. Neredz, nevēlas redzēt, ka bojā iet arī viņš. Parazītisms ir fiziska līmeņa eksistēšana, baudu un samezglojumu apmierināšana un vairošana.
Garīgums ir ceļš pie Dieva, garīgs cilvēks šo ceļu ejot dara, mācās, mainās un visu laiku atdod enerģiju kā smalkajai pasaulei pateicībās un lūgšanās, tā arī fiziskajā pasaulē rūpēs, attieksmē pret līdzcilvēkiem, veidojot un mainot procesus uz attīstību. Dod tīru enerģiju ar savu attieksmi, darbiem, saskata un vairo pozitīvo, sapratni, mīlestību visā.

     Visu, ko cilvēks saņem – viņš izvērtē un novērtē, tad tikai domā, vai to vajag vai nevajag – apmuļļā, pārtaisa un izmet kā nevajadzīgu, jo pats ir gudrs. Cilvēks šādi dzīvojot, lien citu cilvēku dzīvēs un Dvēselē, lai saņemtu enerģiju un iznīcinātu to, ko ir radījis Dievs.

     Lai kas notiktu, cilvēks redz tikai negatīvo – to, kā nav, kas trūkst, kas nesanāca, kas sāp, kas dusmo. Nespēj pateikties, lūgt piedošanu un ar smaidu sirdī pagriezties gan pret gaišo, gan pret tumšo pusi un pateikt "paldies, es to pieņemu sevī un savā dzīvē”. Tikai dzenās no vieniem prāta saprastajiem vērtējumiem līdz nākamajiem mezgliem.

Visā pa priekšu iet cilvēks pats un tikai tad citi cilvēki, Dievs un smalkā pasaule. Laiks un vieta cilvēkam ir svarīgāks, nevis kā tiek sasniegts vēlamais, bet kad, kur un cik! Cilvēks savelk sevi un pasauli savos prāta tīklos.

     Jāpārskata savas rīcības, domas, izjūtas un zemapziņas pasaule, jāmācās to saprast un mainīt uz labāku savu attieksmi. Līdz ar to dzīve uzlabosies un dzīvot kļūs vieglāk, veiksmīgāk, patīkamāk.

Visiem veiksmi, atrast sevi un saprast sevi arvien padziļināti!

     Parazītam vajag saņemt to, kas viņam patīk – siltumu, mīlestību, enerģiju, zināšanas. Līdz ko no viņa sāk prasīt kaut ko pretī – atbildību, izmaiņas, attīstību ārā no komforta un samezglojumiem, kas pašu un visu grauj kopā, tā parādās līferēšana, kā to tomēr nedarīt, lai viss ir pa vecam, kur var tikai saņemt un bērt mutē visu gatavu. Ja cilvēka izvēle ir palikt parazītam, tad nav iespējams pastāvēt līdzās, ja otra puse ir izlēmusi parazītam labvēlīgu vidu neuzturēt.