IMG-20210224-WA0004.jpg

Par īstenumu

     Ja cilvēks ir dzīvē nolēmis iet kādā virzienā, ar darbu, treniņiem, lai gūtu panākumus šajā lauciņā, un piedzīvojis pirmo sakāvi, atmet tam ar roku, tas nozīmē, ka tā ir bijusi ilūzija, par ko liecina šī pēkšņā atteikšanās.

     To, ko gribi dzīvē pa īstam-tu iesi, kritīsi, celsies un mēģināsi atkal, un kritīsi tik reižu, līdz iemācīsies iet. Katrā šajā ceļā ir problēmas, kuru risināšana veido pieredzi. Tu atrisini vienu nebūšanu, tad nākamo, tad atkal nākamo, līdz atrisini tik daudz, cik nepieciešams, lai nonāktu pie galamērķa.

     Ja ilūzijas ir bijušas pamatā, tad tās rada pilnīgu spēku izsīkumu, sapīkumu jau pirmajās nedienās.

     Bieži vien mērķu pamatā ir vēlēšanās gūt atzinību, slavu, varu, un tos nesaņemot, skaidrs, ka nav ko iet tālāk. Tas ir tad, ja neesi apzināti tos izcēlis kā galvenos,bet kā pašmānekli uz to pamata uzslējis simbolisko mērķi.

     Un mēdz gadīties, ka cilvēks par mērķi nostāda sirdslietu, kas ir kā mesta likme. Un negūstot iecerēto tā var tikt zaudēta.

     Bet, ja, piemēram, sirdī esi rakstnieks, tad tu rakstīsi pat tad, ja nekad netiksi publicēts, novērtēts, jo tā ir tava sirdslieta un tā nav saistīta ar to, kā reaģē apkārtējā pasaule. Protams ir forši būt atzītam, un, ja tas vēl ir ienākumu avots, bet tas noteikti nenosaka to, ka jābeidz rakstīt, ja tas nenotiek.

     Īsts ir tas ceļš, kuru tu pieņem ar visām grūtībām tajā, kad esi gatavs sevi mainīt tik tālu, līdz adaptējies ar savu personību tā, lai spētu to veikt, neatkarīgi, kāda apmēra šķēršļi ir krituši tavā priekšā-darīts tiek viss nepiečiešamais, jebkas vedošais tālāk.

     Ejot uz savu nosprausto mērķi, mēs esam izvēlējušies tam raksturīgās grūtības, likumsakarības, kaut vai tik tālu, ka tās mainīs priekšstatus līdz pamatiem, dzīve sagriezīsies līdz nepazīšanai, tev kļūstot par citu cilvēku-tā ceļa gājēju. Ja esi gatavs atteikties no sava ego un ziedot sevi ceļam, esot par tā iemītnieku darbos un reālajā dzīvē, tad tas ir pa īstam.

     Un tieši smagie personības, rakstura laušanas brīži, neziņa, bailes, dienas, kurās pamale ir nepielūdzami nomākusies, un lietavās esi izmircis līdz kaulam, vai arī velcies ar putekļainā, karstā gaisā nokaitētu seju nekurienes neizturamajā svelmē, esot atkarīgs tikai pats no sava iekšējā resursa-tie rez kļūst par stāstiem pie uguskura, atmiņām, kuras nākotnē tevi piepildīs ar tādu spēku, kas darīs tavu gribu un raksturu par cietāko kramu.

     Īstenums iztur laicīgo, cilvēcisko, emocionālo. Tās ir saknes pie kurām pieturēties un periodiski atgriezties savā sirdī, un visvairāk-izaugt.

Skumjas.

     Ilgošanās pēc tā, kas reiz ir bijis, kavēšanās siltas atmiņās.

Arī tā, kad aizbrauc uz kādu vietu, kur esi kaut ko piedzīvojis, kas raisa nostaļģisku smeldzi, un tu sāc izdzīvot savu atmiņu laiku, kas uzdzen siltu smagumu.

     Protams, ir forši uzturēt labas lietas, vērtības sevī, bet tad šīm vērtībām ir jākalpo tā, lai tu tikpat un vēl leģendārāku veidotu šo laiku, kurā dzīvo tagad. Bezgala skaisti ir pakavēties pie sevis par bērnības dienām, vietām, kur reiz esi dzīvojis un daudz kas noticis, un gribās uz šīm ārēm atkal aizbraukt un pabūt tur, lai pakavētos šai atmiņu siltumā, un arī ieskumt mazliet.

     Tas ir skaisti, to nevar noliegt, tur ir kas garīgs. Bērnības dienas nesauc pie sevis priecīgus un laimīgus cilvēkus, kuri ir smagi strādājuši, lai tādi varētu būt. Tās sauc dzīvē noklīdušas, sīvās un grūtās cīņās noskrandušas dvēseles, kuras nav zaudējušas cerību un ticību tam, ko reiz ir piedzīvojušas.

     Visskaistākās atmiņas ir par bezrūpīgām rotaļām saulainās vasarās bērnībā, un par sapņiem jaunībā. Tās ir tīras, dziļas, ļoti patiesas un pamatā bez piemaisījumiem.

     Bet gadās dzīvē, kad mēs šīs vērtības pārtraucam kultivēt, un tagadni dzīvojam ar tādu ironisku likteņa pieņemšanu, jo viss patiešām skaistais šķiet pagājis. Un it viss, kas ir labs, kur ir droši un silti, tās ir atmiņas, jo tur neviens netraucē, nav jadomā par naudu, ēšanu, pajumti. Tu tur vienkārši vari ceļot laikā, mirkļos, izjūtās pēc brīvas patikas. 

     Bet dzīvot vajag tā, lai šodiena ir legendāra. Šis laiks, kas tev tagad ir. Izsijā šīs labās lietas, to, kas īsti dara tevi laimīgu, un sāc veidot to jau šodien, jo tam nav jāpaliek aiz muguras, par to nav jāskumst. Tā pati dvēsele un īpašības, kas tev piemita reiz bērnībā, jaunības gados, tās ir ar tevi joprojām vēl šodien. Tu tik esi apaudzis ar nopietnību, satraukumiem, vērtējumiem pret pasauli, bet tas joprojām ir ar tevi, dziļāk, bet tur mājo.          Un tu vari savu dzīvi veidot tādu, ka ar savu dvēseli priecājies jau šeit, kur atrodies. Un to vajag veidot, lai tā būtu. Toreiz jau dzīve iedeva, un tagad, ja jau tas ir aizgājis tālajās atmiņu zemēs un skumsti pēc tā, tad tas nozīmē, ka dzīvē esi aizskrējis no šīm vērtībām, stāvokļiem sevī. Un lielas kavēšanās var padarīt par neveiksminieku.

     Ir jāsaņem drosme, lai varētu veidot tādu dzīvi, kādu vēlas tava sirds un dvēsele, jo sanāks atteikties no tām traucējošajām rakstura iezīmēm, paradumiem. Īstais laiks ir šodiena un rītdiena. Nav ko kavēties atmiņās, pat, ja tās ir ļoti dārgas. Dzīve vēl svarīgāka ir šodien, nākotnē.

Leģendāru laiku ir jāveido šodien. Tas ir laiks, kurā aug impērijas, kurā attīstās lietas, kurā cilvēks paceļas no gruvešu kaudzes, pamestiem, kovārņu apsēstiem laukiem un tiecas pēc sava sapņa, paplašinot apziņas redzējumu, atklājot jaunas iekšējas saprašanas, piedzīvojot smagas kaujas pret savu dēmonu armijām, ejot pāri kritušajiem neveiksmju ķermeņiem, izjūtot panākumu svaigo garšu, jaunatklātās dzīves iespējas. 

     Tieši šis sacelšanās laiks nekurienē, pamestībā, aizmirstībā, šī uzdrošināšanās iet savu ceļu, šī sava ieksējā spēka un potenciāla apziņa ar izlaušanos ārpasaulē, aiz bailēm un solījumiem, caur disciplīnu, stratēģiju, neatlaidību un pilnīgu pazemību sapņa priekšā, kuram tu ziedosi to visu, kas tev te bijis tik ļoti dārgs un tuvs. 

     Grāmatas par impēriju tapšanām nevar salīdzināt ar ikdienišķas dzīves aprakstiem ciematā vai jebkurā pilsētā, vietā un laikā. Pat bērnam, kurš maz ko zin no dzīves, tieši leģendāri stāsti liek iemirdzēties acīm apbrīnā par lieliem notikumiem un to varoņiem. 

Pakāpeniskums

 Lietām ir jānoris sistemātiski-pakāpeniski, tad tām ir reāls rezultāts. Lielie soļi, liela apjoma psihiskas lietu sagrābšanas un mainīšanās ar varu globālos mērogos-tas prasa milzīgu enerģiju un šajā procesā ir ārkārtīgi smalka tā daļiņa, kurā tu varētu būt spējīgs iziet cauri šim procesam ar veselīgu sapratni, tā, lai atgūtos pēc šī patēriņa un spētu ieiet jaunajā. To pat ļoti grūti tā iztēloties. Jo visas ātrās lietas tikpat ātri ir spējīgas pazust vienā mirklī, aiz tām nav ceļa, tās nav ieguvušas vērtību, nozīmi laikā. 

Apzinātas attīstības ceļā svarīgs ir šis sistemātiskais pakāpeniskums, kurā nav laušanu, berzes, emocionāli lielu lūzumu, tajā nav idejas par noliegumu. Tev katru dienu atkal un atkal nāks virsū vecās audzētās lietas, ar kurām pa drusciņai jāstrādā, pieņemot, cienot, jo tas esi tu pats. Un kaut kas viens tevī ir saistīts vēl ar daudz ko citu, un mainot šo vienu ietekmējies arī to vienotie lauki, enerģiju sistēmas. 

Bet, kā jau ierasts, dzīvē gribas lietas pārtraukt, salauzt, iedvesmojoties no varoņstāstiem, kad vienā dienā pēkšņi cilvēks kaut ko beidz, nolauž, cīnās, un sasniedz mērķi. Mums tas šķiet aizraujoši, šī cīņa, sevis uz uzveikšana. Bet nezinām vai katram tas tā strādā, jo viss dzīvē ir nosacīti. Tu tikpat labi vari vienā dienā izlemt aizmirst pagātni, atmest jebkādu atkarību, ar vēsumu censties aizmirst piedzīvoto, un sākumā izjust patiesu prieku, atvieglojumu, un kalt spožus plānus, jo viss, šķiet, tā vienkārši izzudīs. Bet tad tevi sāk vajāt kaut kas no dziļumiem, ko tu neesi redzējis, saticis, bet tas, tu jūti, tevi sāk novērot, gluži kā svešinieks, kurš izseko. Un tad vienā dienā tu salūzti, kad jautrās, spožās emocijas aprimst, un tu iepazīsti depresiju, kura rodas no sajūtas, ka tomēr nekas nav mainījies, jo esi atkal nonācis sākuma punktā. Un nāk domas par sevis iznīcināšanu, jo apzinies savu bezspēcību likteņa priekšā. Tev šķiet, ka esi nolemts savām atmiņām, atkarībām no vielām, psiholoģiskām emocijām, paradumiem utt. Gribēji būt varonis, kurš cīnās ar sevi un uzvar, kā filmās, bet piedzīvoji neveiksmi, un šķiet, ka nav lemts būt tik izredzētam, ka tu tikai tādā veidā iztēlojies attīstību.

 Bet attīstība nav sevis iznīcināšana, aizmiršana, noliegšana. Attīstība ir pilnveidošanās, pakāpenisku pārmaiņu procesu rezultātā. Tu nevis grauz sevi caur nožēlu, bet pieņem pagātni, esi par to pateicīgs, jo izjūti cieņu pret sevi, sevis paša izvēlēm, un arī pret to, ko neesi izvēlējies. Tev tas bija jāsaņem, un tas, ka tu nezini kāpēc, tas ir pavisam kas cits, un tam nav sakara ar netaisnību.

 Visam ir pamats, un kā jau viss jau par visu, mums ir ļoti ļoti seklas zināšanas par to, kāpēc esam tie, tādi, tur, kur esam, un kas par ko grozās dzīvē. Izejot no mūsu sapratnes virspusējības, pieņemt notikušo kā likumsakarīgu iznākumu par mums nezināmiem bijušajiem laikiem vēl iepriekš, ir daudz vairāk loģikas, nekā vienkārši teikt, ka dzīvē nav paveicies. Tas nāk no salīdzināšanas. Tieši katras dienas, mirkļu izvēles ir attīstības pamatā. Nevis ātri izdarīt kaut ko globāli un tad atpūsties. Tajās reizēs kad ātrais globālais tiešām nostrādā ir tiešām tikai tad, ja tu jau iepriekš esi jau to gājis, savā veidā gatavojies, un tad vienā brīdī ir noticis šis globālā apmēra pārvēliens. Bet citu acīm tas sagatavošanās ceļš paliek apslēpts.

Vasaras vakaru gaidās.

     Šovakar gan ir noskaņas piesātināts aprīļa vidus. Mijkrēslis, taču šeit, rajonā, iekš šī loga, pāri ainavai skrien kāds acu skatiens, kurš aiz redzamā sniedzas iztēles valstībā par atnākošo vasaru un jo īpaši-siltajām pievakarēm.

     Dzīvē garastāvoklis iziet apļa sēriju, kurš mijās no pacilāta uz nospiestu. Galvenais ir izdzīvot pacilāto, kad tas ir, ļauties ar visu sirdi tam, neko nedomāt par to, ka atnāks tumšā puse, jo tā tik un tā notiks bez kontrolēšanas, uzraudzības, iepriekš sprediķošanas.

     Vasaras vakars, siltās smaržas gaisā, un šī siltuma pieskārieni vaigos, rasas parādīšanās un pie miera iešanas noskaņas, kur lauku tālumos ierejas suns, kur tas izskan kā piliens mūžībā, skaņu pasaulē, kukaiņu lidināšanā, zāļu stiebru mīkstumā, bērnu rotaļās līdz tumsai.

     Tā ir pievakare pirms Lielās vasaras nakts, kurā dzimst brīnumaini stāsti, notikumi, tieši tur, kur cilvēks sapnī aizlido bezgalīgajā, zvaigžņotajā, naksnīgajā debesī un vienojas ar lielo Brīnumu un laimes ielejām. Brīnumu Visumā, kurš ir ārpus laika un telpas.

Vasaras laiks ir ļoti, ļoti īpašs, kad dzīvo ar to.

     Bez tā, kas ir dzīvības pilnbrieds šeit, mums ir dota iespēja ar to vienoties, lūtgties tam savā sirdī. Tas ir laiks no debess nācis, kurā naksnīgajā pamalē paveras visa Mūžība, viss Visums, Lielie noslēpumi, senču mājas, dziļas gudrības, mītiski sižeti un laiki, citu esamību pēdas un artefakti.

     Zvaigžņota debess-tajā brīdī, kad tu uz to skaties, esot laukos vēlā vakarā vai naktī, mežu skaņās, pļavu smaržās-tas ir visskaistākais skats, kādu cilvēks var redzēt savām acīm. Tajā ir Tīrās Mīlestības skaistums un patiesība par visu.

     Tā ir vieta no kurienes nākam un kur aiziesim.

Tā tik tiešām ir pasaule aiz kuras ir kaut kas daudz, daudz vairāk nekā sniedzas iztēle un jušana.

     To var redzēt tai tuva dvēsele, kurā uzreiz pēc brīnuma izjūtām sākas stāsti, kuri aizved dvēseli tās mājās un Labestībā.

Zvaigžņotajā debesī tas ir. Tajā ir lielie, lielie stāsti un vietas, kuras var tulkot atspulga dvēseles.