Skaidrīte Žvarte

Dzīve  un  daba.

     Cilvēkam jau nevajag daudz

Saulītes siltus starus,

Svaigu gaisu ko elpojam.

Nedaudz, uzticamus draugus,

Maizes riecienu, mīlestības saucienu, veselību...

Un paša, labāku uzvedību.

 

     Mēs katrs piedzimstam ar savu Laimes  somu.

Katram dzīve iedala savu lomu.

 

     Katram savs liktens, kas līdzi dzīvē vada,

Esmu pateicīga Dievam par to, ko tas dzīvē rada.

Pateicos saviem vecākiem, ka esmu nākusi pasaulē,

Varu priecāties, dzīvot, sildīties siltajā saulītē.

Raudzīties dabas skaisto ainavu, klausīties putnu dziesmās,

Skatīties saulrietu liesmās.

Es dzīvoju un priecājos, kas ir man dabas dāvinājums.

Tas būs mūsu dzīves turpinājums!

Cik nu kurš laimīgs tas jāizjūt pašiem,

Maniem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem.

 

Ar mīlestību pateicos visiem, kas saprot mani un līdzi jūt,

Vecumdienās atmiņas un prieku gūt!

 

Pateicamies saviem vecākiem, ka nācām pasaulē, cik nu kurš Laimīgs,

to jūtam paši.

Es Dzīvoju un priecājos par to, kas ir mūsu nākotne.

 

     Rīta stunda.

Rīta stunda- zelta stunda.

Mostas agri, saulīte sveic

Pateicību visiem sirsnīgi teic.

Priecīgs visus darbus veic

Vakarā dienas gaitas  beidz.

Nakts klusumā actiņas aizvērt steidz,

Lai sapnis pie loga brīnumsvecīti  dedz!

 

     Laimi gūt.

Cik skaisti, ka cilvēkam pavasars dvesmo,

Dzied putni, plaukst puķes un sirds līdzi jūsmo.

Cik skaisti, kad cilcēks prot izveidot dzīvi,

Un skaista ir sirds, kas prot iegūt sev brīvi.

 

Vēl skaistāk, kad vasarā saulīte silda,

Un cilvēku sirdi ar mīlu pilda.

Reiz pienāk laiks katram, to izjust un baudīt,

Kam agrāk, kam vēlāk, bet lemts savu gaidīt.

 

Cik skaisti, kam vasara garāka lemta,

Un dzīve laimes vainagā vīta.

Cik skaisti, ja cilvēks spēj laimi sev gūt,

Un drauga plecu tuvumā jūt.

 

     Jaunība.

Cilvēkam jaunība vienreiz tik zied,

Un nemanot ātri tā projām iet.

Vai tagad tu visu aptvert spēj,

ka rudenī pļāuj to ko pavasarī sēj.

 

Dzīve ir skaista tik jāprot tā veidot,

Nekāro sirdi, kuru viegli tev iegūt.

Skaista ir tā, kas gūta ar cīņu,

Dzīvē tad mantosi laimi ar viņu.

 

Nāks pavasars takas un ceļi būs glumi,

Jāsargās pašam ka neiznāk dumi.

Ja iebrauksi grāvī, tad palīdzēs citi,

Ja paslīdēs kāja, tad nelīdzēs vilti.

 

No tālienes raugoties dzīve ir viltīga,

Tā pat kā daba untumaina un spītīga.

Bet jāprot ir visam tikt pāri un garām,

Kas tomēr ir grūti un mēs to varam.

Vēl tu kā plaukstošs pumpurs,

Pie vecākiem sildies,

Un savās domās pa pasauli maldies.

Kur nāks tava laime to novēro klusi,

Ir jāprot atrast ceļš, kurš ved uz pareizo pusi.

    Gaidītais pavasaris.

Silta saulīte atnāca beidzot,
Ziemai prom jāiet steidzot.
Žēlīgi noraugās pēdējais sniegs,
Arī putniņiem nenāks vairs miegs.
Pamostas rītos tie agri un čivina,

Savas dziesmas tie saulei tuvina.
Kurš skaistāk un dedzīgāk dziedāt prot,
Katrs cenšas sev slavu iemantot.
Līdz ar putniņu dziesmām skaļām,
Kuras plūst no malu malām.
Šur tur parādās zaļas lapiņas-vai nenosals viņas?

Sals nežēlīgs naktīs tās saldē un baida,
Un savus pēdējos puteņus raida.
Saulīte rītos steidz piecelties agri,
Lai sildītu asniņus,kuri vēl vārgi.

Arī Tev mazulīt jāceļas rītos,
Jāraugās modri saulītes staros.
Jāiegūst saulītes stiprums un vara,
Raugi, kādus brīnumus dabā tā dara!

Dzīvē būs jābūt, kā saulītei spožai,
Stiprai un gudrai un vienmēr možai.
Tad varēsi ceļot uz zvaigznēm ar kuģi,
Nebūs jāstaigā akmeņu bruģi.

 

     Pavasaris.

Pavasaris tuvojas lēni un klusi,
Ūdeņi sāk tecēt uz upju pusi.
Sniedziņš gan pretojas, turas un gaida,
Tam saulītes stariņš siltumu raida.

Vēl pakalnēs paslēpjas kupenas baltās,

Kur saulīte nepiekļūst, sniedziņš vēl valstās.
Grib ilgāk tas pabūt un zālīti gaidīt,
Bet zālīte nejūt tam patiku smaidīt.

Maz pamazām jāizdilst kupenām baigām,
Ļauj vietu mežmalas piesaulē vizbulēm maigām.
Paceļ tās ziediņu zilās acis,
Pretī saulītei glaužas un gaida ko tā sacīs.

Cik jauki, cik skaisti tu siltumu dāvā mums,
Cik gribam mēs pateicības izteikt Jums.
Ak, saulīte mīļā, ak, saulīte jaukā,
Teic kādēļ-šie sniega mākoņi vēl jūsu valstībā braukā!!!

­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­

     Pavasara prieki.

Pavasaris nāk ar savu prieku,

Nesdams siltumu uz saviem pleciem kā nieku.

Dala to visai dzīvai dabai,

Un tādēļ tai jābūt pieticīgi labai.

 

Kuram sauja, kuram nasta,

Nav tā dalīšana nemaz tik prasta.

Kurš ir saulītei tuvāk pretī,

Tas saņem siltumu kā pirtī.

 

Zālīt steidz savus asnus rādīt,

Un puķītes jau pumpurus sāk gaidīt.

Kurš ātrāk izplaukst, tas priecājas un smej’,

Kurš ēnā, tam daba aukstu dušu virsū lej.

 

Ir jāpacieš – nekas nav maināms,

Tas likums dabā sen jau zināms.

Kas ātrāk augs, tas ātrāk dzīvot beigs,

Un pārējie tos panākt steigs.

 

Visai dzīvai dabai prieks par pavasari,

Katrs mostas un brīnas par pasauli.

Kas liek tam visam tādā ritmā,

Dot dabu redzēt gājumā tādā.

 

Dabā dots, ka visiem dzīviem jābūt.

Arī čūskām pavasarī kamolā ir jāsūt.

Tās iepazīstas cita citu spaida,

Kam labāk pārziemot bij’ tā smaida.

 

Pēc tāda saieta – ko darīt?

Katra uz savu pusi tiecas vadīt.

Jāmeklē ir barība, kas tām gatavu dos,

Jācenšas, kura labāku slavu iemantos.

 

Projām pa meža takām, ciņiem,

Kas to redz tam bail no viņiem.

Mežā jāiet lai vai kas,

Tur var atrast lietas skaistākas.

 

     Vasara.

Kad vasara pienāk jauka,
Ziedi zied uz katra lauka.
Skrien bērni turp ar līksmu sirdi,
Ziediņ, cik tu skaists-vai dzirdi?

 Zied pienenīte dzeltena,
 Tā vēlāk paliek viltīga.
 Piedur pirkstu tuvāk tai,
 Pūkas izskrien gaisā- vai!

Tai sāncenses vēl skaistākas,
Kas gan var visas nosaukt tās?
Iebrien pļavā-acis žilbst,
Ziedu smaržas pretī tvīkst.

 Bites nāk no malu malām,
 Pļavas san no viņu čalām.
 Rītā agri sāk tās darbu,
 Nenobīstas laiku skarbu.
Uzpūš vējiņš ziedu klajā,
Taureņus un bites vajā.
Uznāk mākonīši smagi,
Kukainīši bēg kā traki.

Nolīst lietus lāses smagās,
Ūdens pildās visās vagās.
Mākoņi aiz meža zūd,
Saulīte tad prieku jūt!!!

    

     Meža veltes.

Mežā ejot sirds vai plīst.

Sajūta kā prieka lietiņš līst.

Skaties apkārt, brīnies tur!

Vai neizlīdīs kāds kaut kur?

 

Cik skaisti rūtains, svītrains lokās,

It kā neredzamās sāpēs mokās.

Neaiztiec un tālāk ej,

Varbūt tā, par tevi smej?

 

Te aiz celma baravika šika

Tā rādās, lai tev sēņot neapnika

Lai tev grozs ar sēnēm pilns kā acs

Sēņot steidz, kamēr tu vēl neesi vecs.

 

Lai tev sēņot labi sokas,

Lai tev kājas labi lokās,

Lai tu nebūtu kā veca beka,

Lai tev priekšā gluda taka.

 

Tālāk bērzlapīte smaida,

Gailenīte arī gaida.

Mušmiere kā karaliene skaista,

Dažam skatienu tā saista.

 

Ne skaistais viss ir derīgs, garšīgs,

Kādreiz nemanot var nāvīgs kļūt.

Neaiztiec, ja tās tevi tālāk sauc,

Ievēro! Un projām brauc.

     Briesmas mežā.

Mežs ir mūsu zelts,

Mežs ir mūsu telts,

Mežs ir mūsu dvēseles prieks.

Mežs mums visu dāvā,

Pat to, kas izliekas lieks.

 

Paskaties mežu no malas,

Tāpat, kā okeānu no salas.

Visapkārt zib zaļās krāsas,

Kur koki turas kopā kā māsas.

 

Egle raugās uz priedi,

Kā brīnumu mēs uzskatam briedi.

Cik laimīgs tas mežā jūtas,

Kur pavada dienas, gan vieglas, gan grūtas.

 

Mežā slēpjas kukainīši mazi un lieli,

Dzīvnieciņi resni un tievi.

Savas austiņas, skaistā stirniņa groza,

Brīnās, raugās un uzmanās viņa.

Bailīgām actiņām skrien briedis un ausās,

Uz katru troksni brīnās un klausās.

Kas notiek? Vai kāds uzglūn valstībā viņa?

Vai šoreiz drošībā atrodas tas?

 

Te atskan šāviens un mednieki klāt,

Kas pateiks, vai liktens to glābs...

Kādreiz ir labi, ka šāviens iet garām

Ne katreiz tam ticēt varam.

 

Stirniņa ziņkārībā skraida,

Savu likteni gaida.

Vai būs tālāk skriet un diet,

Vai mednieka bisei pretī iet?

 

Ak, nedod Dievs, ja liktens lēmis!

Manu dzīvību mednieks būs ņēmis.

Man biezoknī guļ stirnēns mazs,

Vai būs līdzi jutējs kāds? Vai cirtiens ass...

 

Ābeles zied.

Pavasarī baltas ābeles zied,

Pavasarī putni skaisti dzied.

Kur putniņš paslēpies no karstas saules,

Tur viņš radies uz šīs pasaules.

 

Ābeles ziedi pavasarī smaržo,

Patīkams aromāts kukaiņiem garšo.

Nobirst ziediņš un vēl mazliet

Ābolīts pēc gaismas iet.

 

Tie sagriež savas zaļās krāsas,

Tie kopā turās kā māsas.

Tie sārtojas un nobries,

Tie priecājas un negrib ciest.

 

Tas laimīgs audzis, kurš ir vesels,

Arī laimīgs, kas nav sasalis.

Te ap ziedu tauriņš griežas,

Noskatās un ziedam mīļi pieglaužas.

Tas savu olu dēj, kur zieds,

Nebīstas, tas nāk kā bieds.

Tīklus laimīgs zaros auž,

Tur tārpiņš perinās un grauž.

 

Jau ābols paaudzies un smaida,

Tas likteni savu gaida.

Tas jūt, ka viņa sirsniņā,

Kāds ložņā – spiežas maliņā.

 

Tad pienāk brīdis negaidīts,

Tas noveļas kā bumbulīts.

Tam liktens nav lēmis uz zoba tikt,

Tas derēs tikai mēslienē likt.

 

Ak, žēl, tu mans ābolīt dārgais!

Kādēļ tu kļuvi vārgais?

Kas to varēja zināt,

Ka tārpiņš gribēja ābolu ēst?

 

     Rudens nāk.

Aiz loga jau kastaņi dzeltē,

Drīz savus asos bumbuļus

piešķirs mums veltēs.

Cik skaisti tie krītot šķeļas,

Un brūnās sēkliņas zaļajā zālītē veļas.

 

Priecē tās sirdis dažas,

Un remdē sāpju bažas.

 

Cik skaistām krāsām krāsojas daba,

Cik daudz tā mums dāvā laba.

Priecājies, priecājies kamēr

Arī mūsu rudens steidzās,

Kam agrāk , kam vēlāk bet reiz tomēr beidzas.

Vējš auro, jūra neprātīgi bango,

Vilnis dzen vilni, kas krastmalā beidzas.

Un nākošais vilnis-tāpat kā rudens steidzas,

Bet mūsējais- aiziet nebūtībā.

    

     Rudens jau.

Steidz rudens nākt ar savu varu,
Nes tumsas klēpjus spiežot nakti garu.
Vējš nežēlīgi kokiem lapas rauj,
Tālu lidina un čupās krauj.

Vējš naktīs auro,
Gar māju pakšiem bauro.
Vakaros tas it kā tumsu kliedē,
Visu dzīvo dabu biedē.

Tad pēkšņi paliek mierīgāks un lēnāks,
Arī mežs un purvs top mēmāks.
Skat- rīta pusē zūd pavisam,
Ļauj varu-dabu postīt citam.

 Ir zāle balta kas par joku,
Vējš nešūpo nevienu koku.
 Piedur zālei-nočaukst tā,
 Nav vairs tā, kā bija vakarā.

Stāv sastingušas dārzā puķes,
Tik skaisti ziedēja vēl neļķes.
Arī rozes sasalušas ragā,
Dzīvie kukainīši slēpjas vagā.

   Rudens klāt, rudens klāt,
   Vajag visus laukus vākt.
   Drīz jau ziema atsteigsies,
   Zeme baltu sakšu pārklāsies.

 

     Rudens vēsma.

Laukā saulīte vestī rudeni.

Dažas lapas birstot nonāk ūdenī.

Pārējās pamazām dzeltē un sārtojas,

Un rudens draudzīgam lidojumam kārtojas.

 

Tās turas vēl grib pabūt koku zaros,

Tās dzeltē un nokļūst kā svaros.

Citas vēl turas un vējam pretojas.

Dažas jau ar zemes garšu mielojas.

Dzeltenas, sārtas, rozā un brūnas,

Tās līdzīgas skatam kā purva sūnas.

Tās raugās, kur vasaras draudzība beidzas,

Katra uz savu pusi aizlidot steidzas.

 

Lidojot lapiņas bēdīgi raugās,

Vējš tālu lidina un iesviež dažādās spraugās.

Tām liktens nežēlīgs lēmis,

Jo rudens no dabas skaisto daļu ir ņēmis.

 

Cik skaista ir daba meža malā,

Noraugās pelīte un dodas alā savā.

Tai rūpju un darba bezgala daudz,

Tai rudens vēsums pretī sauc.

 

Tai jāgādā barība, tagad un ziemai,

Maz cerību, ka barība būs tikai vienai.

Ja saime būs liela un grauzēju daudz,

Mamma pelīte pēc palīdzības sauktin sauc.

 

     Putnu saime.

Putniņš krūmos priecājas un dzied,

Visapkārt dabā puķes zied!

Kur labāk, jaukāk būtu tiem?

Kur skaistāk skatīties uz mākoņiem?

 

Kur mākonītis peld pa gaisu,

Putniņš peras kā pa maisu.

Vēl mazliet un kā tur būs,

Pret vēju lidot piekusis tas kļūs.

 

Kur kukainīši mazi, smalki,

Putnu mammai jāsalasa lieli malki.

Bērni pērklī sēž un gaida,

Grozās tie, cits citu spaida.

 

Mutes ver un ēsmu ķer,

Mamma barību tiem knābi ber.

Visus mierināt – tik daudz,

Katrs savā balsī sauc

Mamma viņus nesajauc.

 

Putnu papus priecīgs, jautrs,

Reizēm saimes priekšā kautrīgs.

Ar pie bērniem sava daļa,

Dabā dota tāda vara.

 

Kamēr bērniņi mazi vēl,

Tiem sirsniņas kā ogles kvēl.

Tiem ienaidnieku apkārt daudz,

Tie bieži palīdzību sauc.

Naidnieks dažreiz ģimenīti nežēlīgi jauc.

 

     Pasaules prieki – bēdas!

Mūsu pasaule, kā bumba griežas,

Viss pagājušais atmiņā spiežas.

Cik zemeslode ir liela,  to visi sveic,

Vērīgā acs to apraudzīt steidz.

 

Kur ūdeņi bango un baismīgi šalc,

Kur tuksneši zvīļo un karstums ir balts.

Tur kamieļi soļo un soļot ir ļauts,

Pa tuksneša smiltīm kā slēpēm tie brauc.

 

Tie meklē, kur veldzīti atras var,

Tie baru bariem cits citu bar.

Ja izdodas atrast ūdens mazliet,

Savos kuprainos kalnos tie steidzas to liet.

 

Tie barību meklē un tālumā raugās,

Kur kāda zālīte lien no smilšu spraugas.

Gan zālīte un stādiņš ir gaužām mazs,

Karstumā audzis – ir pārāk ass.

 

Bet kamielim prieks ir par to,

Tas pateicīgs dabai arī par šo.

Cik labi, ka varam mēs kuprī savā,

Uzņemt pat nedēļas normu.

 

     Zvaigznītes.

Pie debesīm zvaigznītes mirdz,

Raugies un sajūti, ka tas nāk no sirds.

Ja gribētu saskaitīt tūkstoš  to būtu!

Bet tās tālumā- kas atliek... vien sveicienus sūtu.

 

Cik daudz tās katra savu gaismiņu dod,

Katra savu vietu debess jumā rod.

Kur paliec zvaigznīt kad gaisma aust?

Kur pazūdi, kur slēpies to nenojaust...

 

Arī mēnestiņš draugos ar jums,

To nesaprast to nezināt mums.

Kur rodies, kur izaudz un topi jauns,

Vakara stundā tev spīdēt ļauts.

 

Naktī vēl nomodā, priecīgs tu smaidi,

Jau apaļš kā bumba to vien tu gaidi.

Tad pamazām virzies pa debes jumu,

Te paraug’sānos saskati robu.

Spīdot rīta pusē ātri tas dilst,

It kā neziņā tas skaistā liesmiņā svilst.

Un tā kādu nakti zūd pa visam,

Lai varētu no jauna dzimt,

Un tā gadu tūkstošiem

Tas aug un dilts, dilst un aug.

 

     Dzeguzīte.

Purvi, purvi, meži, meži,

Kur ir jūsu saderība?

Dziļi purvā dzērves klaigā,

Mežā kūko dzeguzīte.

Dzeguzīte gudra sieva,

Savus bērnus neperē,

Palūdz to kaimiņputnam,

Tas tai bērnus izperē,

Baro, audzē savā pērklī,

Dzeguzītes mazuli.

Tas sēž un brīnās, kā tā var

Ka viņa vecākus, tas neskar.

Siltumā starp putnu bērniem,

Tos grūsta, spaida, ēsmu gaida.

Tas rijīgs, baudā ātri ķer,

Barojas un vairāk sver.

Nu, tu vari kūkot jauki,

Gadus skaitot, spalvas slauki.

Atļauts tev līdz Jāņiem kūkot,

Izbeigt, gaidīt nākošgadu.

**********

Ievas smaržas aizplūst tāli,

Vējiņš šūpo zaļo zāli.

Ziediņš rauga, siltumu tas gaida.

Zālīte negrib dzirdēt viņa vaida.

**********

Kas to zin, cik Laimes māte,

Piešķīrusi laimes tev.

Novēlam lai tava dzīve,

Rit kā dzijas kamoliņš.

     Jūra.

Jūra, jūra, cik tu skaista,

Kā tā manu sirdi saisti,

Krasta malā ļauts man sēdēt,

Raugos kā viļņi spēlejas

Viens pēc otra šurpu nāk,

Tas manu dvēseli veldzēt sāk.

Pētu jūras plašumus,

Cik skaisti saulriets atspīd tos.

Veido neticamus skaistumus,

Tā kā zelts, kas laistās spoži.

Aiz apvāršņa, tur kuģis rādās,

Ūdeni šķeļ – pamatīgu vagu taisa.

Aiz sevis visu kā ar lāpstu maisa.

Kuģis slīd pa jūru, buras groza,

Kapteinis priecīgs laimi sola.

Visi tikai acis bola,

Nu būs mums loms kā nākas,

Zvejniekiem priecīgs prāt sākas.

Vedam krastā lielu lomu,

Domājam mēs labu domu.

     Nemiera jūra.

Viltīga tu jūra esi,

Manus sapņus tālumā nesi,

Savos zilajos plašumos,

Jūtu, sirds ilgojas,

Sūtu tev sveicienus dziļumos,

Ko slēp tu plašajos ūdeņos,

Gan lielus zvērus valdi tur,

Gan mazās būtnes pažēlo,

Jūra, cik tu skaista, mierīga,

Kas liedz tev tādai būt,

Sāc trakot, ātri pamosties,

Un kur tu tādu spēku rodi,

Cik savādi kam tu to dodi,

Viļņus augstu cel, uz krasta pusi vel,

Tu trako briesmīgi un baigi,

Tālu dzirdami ir tavi vaidi,

Kaijas satrauktas un bailes,

Lido, riņķo, raugās tālēs,

Gaida stundu, divas, trīs,

Kad tu rimsi...

Varēs būt draugos drīz!

 

     Ozola mūžs.

Ozoliņš stiprs vīrs, tas tālumā raudzijās,

Tam bij’ kupls vainadziņš, ar ko tas dabā lepojās.

Ozoliņ kam augi tu liela ceļa maliņā,

Vai tev skaistu vietu trūka tīruma galiņā?

 

Ozoliņiš priecājās, var savus zarus vicināt,

Vai tu gribi savus draugus, savus draugus nicināt?

Neskādē tam karsta saule, var tas zīles žvidzināt,

Cenšas tas ar saviem zariem kluso dabu mierināt.

Arī kādreiz slikti klājas, jāturas uz vienas kājas,

Dzīvam palikt izredzes ir gaužām vājas.

Uguns šķiļas, vētra plosās – zarus lauza,

Lapas birst un resno stumbru pērkons dauza.

Tam spēks ir varens, sit un sper un pušu plēš,

Tā kā satraukst nezvērs skaļi elš!

Skrambas apkārt gaisā augstu lido,

Koks negaisam savu skaisto augumu ziedo!

 

     Bērzs un egle.

Bērzs ar egli lielijās,

Par skaistu dabu priecājas.

Tie svētku drānās ģērbušies

Uz skaistuma sacensībām ies!

 

Bērziņam ir svārki skaisti,

Tas domā mežā nebūs salti.

Eglei zaļa villainīte,

Ziemā skaista cepurīte.

 

Rudenī kad aukstums nāk,

Bērzam lapas dzeltēt sāk.

Vēl mazliet un bērzs jau pliks,

Tam lapas ziemā nepaliks.

 

Bērzs ar egli strīdējās,

Meža malā sēdēdami.

Eglei bija zaļi svārki,

Bērzam kaili žagariņi.

 

Drīz jau Ziemassvētki nāks,

Eglīti pa mežu meklēt sāks.

Varbūt mani paņems pirmo,

Lai zaros svecīšu liesmas mirgo.

 

Salatētis ciemā brauks,

Visus bērnies pie sevis sauks.

Tas kas vairāk dzejolīšus prot,

Tam vairāk dāvaniņas cenšas dot.

 

Bērziņš skumīgs - acis bola,

Tam arī kādu zaru atņemt sola.

Ja bērni nepaklausīgi kļūs,

Tad arī tam darbiņš būs.

 

  

  

 

      Ziema.

Ziema nāk ar savu prieku,

Sniedziņš snieg un tu kā nieku,

To paveiksi un soli spersi.

Mežā malku zāģēsi un ielā krausi

Mājās krāsni kurināsi.

Agrāk zirdziņš mežā brauca,

Ar malkas vezumu tas mājās bauca,

Cik grūti pa sniegu vilkt vezumu bija.

Dažreiz atpakaļ skatījās un palīdzību prasīja.

Tagad citi laiki nāca,

Ratus, ragavas un zirgus projām vāca.

Visur traktors rūc un dūc,

Motors degvielu sev sūc.

Zāģis švirkst un skaidas lec,

Sausu malku krāsnī dedz.

Siltums mājās ātri krājas,

Patīkama sajūta.

Slēpēm brauksi, slidām skriesi

Un pa ledus virsmu iesi.

Lauskis sper un bērnus baida,

Ragaviņas pagalmā tos gaida.

No kalniņa lejā brauks,

Priecīgs prāts un skaļi sauks

Aidā...

****************

Rudenī, kad aukstums nāks,

Zeme drīzi sasalt sāks.

Vēl jau ziema tālu, tālu,

Migla veido biezu vālu.

Un tad ātri zemē  krīt,

Gan jau atnāks atkal rīt.

 

      Eglīte.

Piedzimst mežā eglīte, maz skaista brīnumjauka,

Ziemassvētki tuvojas, vai kāds nāks pēc manīm no lauka.

Prieks par to kad esmu vērta,

Pateicība dabai esmu šeit sēta,

Mājās nesīs, izrotās ar svecītēm un spīdumiem.

Es kļūšu svēta, priecīga ziemassvētku vakarā,

Mirdzēšu kā princese, bērniem prieku dāvāšu.

Ja tie paklausīgi būs, jāprot dzejolīši arī,

Tad tiem salatētis no sava maisa dāvaniņu dos,

Jāmācās, jāmācās-kas to tavā vietā teiks?

Ja nemācēšu, sa;atētis dāvanas dalīt beigs.

Pie labiem bērniem projām steigs,

Un tos mīļi, mīļi sveiks.

Labus vārdus par tiem teiks.

     Ziemassvētki.

Ziemassvētki gaidīti svētki,

Jāprot būs dzejolīši, eglītei par prieku,

Zinot, ka būs dāvanas es tos iemācīšos kā nieku,

Salatētis brien pa sniegu nesdams dāvaniņu vieglu,

Konfektes un šokolādes, maisā arī zvēriņš kāds,

Bērniem prieks kas sirdī māj,

Kad salatētis dāvanas tiem priekšā klāj,

Tiem acis mirdz kā sveces liesma,

Jāprot, jādzied kāda dziesma,

Eglīte tad prieku bauda,

Bērnu sirdīs uztraukums un jauda.

Ja nu dzejolītis aizmirstas, tad raugi apkārt,

Ko Salatētis teiks! Varbūt ar žagariņiem sveiks?

Piedod man, es vēl mazs, negribēju to

Jo žāgars ļoti ass.

Nākošgad es paaugšos,

Daudz, daudz prieka veltīšu Jums!

Paldies, Salatētīt!

 

     Notikums dabā.

Pavasars, pavasars prieka sajūtu rod,

Viss mostās un siltumu dod.

Plaukst pumpuri domīgi, brīnās un raisa,

Saulīte savus siltos starus pār zemi kaisa.

 

Visa dzīvā daba mostas,

Visi kukainīši kustas.

Skrien un domā ko lai dara,

Dabai dota tāda vara.

Vasara kad pienāk jauka,

Ziedi zied uz katra lauka.

Putniņš pērkli taisa,

Zālīti ar spalvām maisa.

 

Putnu mammai jābūt skaistai,

Arī sirds ar mīlu saistās.

Drīz jau jādēj skaistas olas,

Tētim tikai acis bolās,

Viņš sildīt olas arī solās.

 

Sēkla sēta.

Pavasarī sēkla sēta,

Raugās, kur būs augt, tā pēta.

Asniņš ātri raisās ārā,

Zin ka jāaug garā lēnā.

 

Te nu zaļš kā zāles smilga,

Jūt un domā, cik tam dzīve ilga.

Daba liek tam ātri augt,

Drīz vajadzēs jau vārpām plaukt.

 

Te nu ziedēt sāk un brīnās,

Putekšņi pa gaisu skrienās,

Kur tie ķeras - ziediņš veras,

Graudi apcirknī, lai beras.

 

Graudi skaisti birst un domā;

Kādēļ zemnieks nav tik labā omā?

Daudz jau vārpas tukšas bija,

Pelavas kā lietiņš lija.

 

Kādēļ tā? Vai trūka kā?

Augšana bij’ grūta gana.

Saule - kaltēja un spieda,

Lietu pamaz zemē svieda.

 

Būs jau labi, nav ko bēdāt!

Maize nāks, tik strādāt vajag.

Gan jau Eiropā mēs tiksim

Zaļās vardes galdā liksim.

 

Kas nu zin, cik kuram grūti,

Paskaties un līdzi jūti.

Izdomā un projām brauc,

Ārzemēs tur sauktin sauc.

Čau- brauc!

 

Varbūt dzimtenē mēs tiksim,

Visus spēkus kopā liksim.

Tad Latvija ziedēs un zels,

Un Latvju tautu godā cels.

 

Bērniņš piedzimst mazs un maigs,

Cik viņam mātes glāsts ir dārgs.

Savu likteni nezina tas,

Dzīves gaitās notiksies kas.

 

Maz pamazām aug un attīstās,

Raugās pasaulē mazajām atstiņām tas,

Kas notiks, ja māte to nezin?

Un ikkatrus svētkus tā svin!

 

Kur aizmirsis par bērnu tētiņš,

Klīst apkārt tā kā zosu tēviņš.

Tam prātā uzdzīve ir jauka,

Ar staru galiem ielas slauka.

 

Bērniņam actiņas mitras no bēdām,

Redz vecākus pie pudelītes sēžam.

Ak likten, cik tu man bargs,

Vai neredzi cik es topu vārgs.

 

Dod Dieviņ prātu vecākiem,

Lai labas domas rastos tiem.

Ka bērnam palīdzība vajadzīga gadiem,

Cik grūti bērni pārdzīvo par skatiem tādiem.

***********

Vakars tumst un gaisma zūd,

Viss tas nepatiku jūt.

Dienas ātri projām steidz,

Darbi drīzi jāizbeidz.

Mums mazliet jāpaciešas būs,

Gan dienas garākas tad kļūs.

 

     Pīļu saime.

Pīļu tēviņš soļo lepni,

Tas dabā jūtās tā kā sapnī.

Pīļu mamma turās līdzi,

Tai jāizlieto soļi daudzi.

 

Mazie skrien, kā mazas pūkas,

Mazas kājas, slapjas dūnas.

Vēlāk saulītē tie sildās,

Prieks to sirsniņās tad pildās,

Kad jau diena iet uz beigām,

Saime skrien un lielā steigā.

Grib tie nokļūt savās mājās,

Maziem nogurušas kājas,

Varēs naktī gulēt mierā,

Mazie ātri ieķūst svarā,

Vēl tie pieaugušo varā.

Dīve tiem norit mierīgā garā.

      Sēkla sēta.

Pavasarī sēkla sēta,

Raugās, kur būs augt, tā pēta.

Asniņš ātri raisās ārā,

Zin ka jāaug garā lēnā.

 

Te nu zaļš kā zāles smilga,

Jūt un domā, cik tam dzīve ilga.

Daba liek tam ātri augt,

Drīz vajadzēs jau vārpām plaukt.

 

Te nu ziedēt sāk un brīnās,

Putekšņi pa gaisu skrienās,

Kur tie ķeras - ziediņš veras,

Graudi apcirknī, lai beras.

 

Graudi skaisti birst un domā;

Kādēļ zemnieks nav tik labā omā?

Daudz jau vārpas tukšas bija,

Pelavas kā lietiņš lija.

 

Kādēļ tā? Vai trūka kā?

Augšana bij’ grūta gana.

Saule - kaltēja un spieda,

Lietu pamaz zemē svieda.

 

Būs jau labi, nav ko bēdāt!

Maize nāks, tik strādāt vajag.

Gan jau Eiropā mēs tiksim

Zaļās vardes galdā liksim.

 

Kas nu zin, cik kuram grūti,

Paskaties un līdzi jūti.

Izdomā un projām brauc,

Ārzemēs tur sauktin sauc.

Čau- brauc!

 

Varbūt dzimtenē mēs tiksim,

Visus spēkus kopā liksim.

Tad Latvija ziedēs un zels,

Un Latvju tautu godā cels.

 

Bērniņš piedzimst mazs un maigs,

Cik viņam mātes glāsts ir dārgs.

Savu likteni nezina tas,

Dzīves gaitās notiksies kas.

 

Maz pamazām aug un attīstās,

Raugās pasaulē mazajām atstiņām tas,

Kas notiks, ja māte to nezin?

Un ikkatrus svētkus tā svin!

 

Kur aizmirsis par bērnu tētiņš,

Klīst apkārt tā kā zosu tēviņš.

Tam prātā uzdzīve ir jauka,

Ar staru galiem ielas slauka.

Bērniņam actiņas mitras no bēdām,

Redz vecākus pie pudelītes sēžam.

Ak likten, cik tu man bargs,

Vai neredzi cik es topu vārgs.

 

 Dod Dieviņ prātu vecākiem,

Lai labas domas rastos tiem.

Ka bērnam palīdzība vajadzīga gadiem,

Cik grūti bērni pārdzīvo par skatiem tādiem.

 ***********

Vakars tumst un gaisma zūd,

Viss tas nepatiku jūt.

Dienas ātri projām steidz,

Darbi drīzi jāizbeidz.

Mums mazliet jāpaciešas būs,

Gan dienas garākas tad kļūs.

     Pīļu saime.

 Pīļu tēviņš soļo lepni,

Tas dabā jūtās tā kā sapnī.

Pīļu mamma turās līdzi,

Tai jāizlieto soļi daudzi.

 

Mazie skrien, kā mazas pūkas,

Mazas kājas, slapjas dūnas.

Vēlāk saulītē tie sildās,

Prieks to sirsniņās tad pildās,

Kad jau diena iet uz beigām,

Saime skrien un lielā steigā.

Grib tie nokļūt savās mājās,

Maziem nogurušas kājas,

Varēs naktī gulēt mierā,

Mazie ātri ieķūst svarā,

Vēl tie pieaugušo varā.

Dīve tiem norit mierīgā garā.

 

     Ziemu gaidot.

Rudenī kad sapņo daba,

Ziemu gaida-cik tā būs laba!

Sals kad pieņemsies un saldēs,

Dzīvo dabu viss tas biedēs.

 

Migla bieziem vāliem veļas,

No ielejām tā augšup ceļas.

Miglā ceļu redzēt grūti,

Šoferīt! Vai tu to jūti?

 

Mašīnā tad braukt ir grūti,

Aukstais gaiss, tas zemi saldē.

Ceļa virsmu stingri galdē,

Slidens ceļš un takas glumas.

 

Lēni mašīna uz priekšu stumas,

Brauc un domā, būs jau labi!

Te mirklis mazss...

Grāvī esam abi!

 

     Ievas zied.

Pavasarī ievas baltas zied,

Putnuņi tur skaisti dzied.

Ievas zied un jauki smaržo,

Nevar zināt, kam tas garšo.

 

Kas pirmais ziedus vaļā raisa,

Tas tos pirmais gaisā kaisa.

Drīz jau ziedi birst kā sniegi,

Pa upes straumi aizplūst viegli.

 

Ko domā jābeidz ziedēt- tā,

Kaut gribās pabūt vasarā.

Vējš ziedlapiņas projām rauj,

Tālu lidina un zemē krauj.

 

Tas skaisto ievu stipri grauj,

Tā tas bijā un tā tas būs.

Te, plaukst, te zied, te drīz kailas kļūst,

Rudens klāt- nekas to nevar glābt.

 

     Siena laiks.

Sienāzītis skaistas dabas,

Spēlēt prot – tam dziesmas labas.

Atsperas un augstu lec,

Rasas piliens viņu sedz.

 

Tavs zaļasi svārciņš godā ceļams,

Mūsu gaumē tas nav peļasms.

Sienu pļaut un kaltēt , vākt,

Siena laiku priecīgs sākt.

 

Siena vālu pieskandini,

Visus jautri uzjautrini.

Sienāzīt, kad beigsi spēlēt,

Siena vālā tev būs gulēt.

 

Noliec savu vijolīti,

Lai stīgas saglabātu glīti.

Arī citu gadu nāksi,

Savas dziesmas spēlēt sāksi.

Sienu pļavās vālos vāksim

Prieku visiem dāvāsim.

 

     Jāņa diena.

Jāņi, Jāņi, kas tie tādi,

Jāņa bērni ciemos nāk.

Aizkalniņa ligot sāk.

 

Jāņa tēvs alu dara,

Jāņa māte sieru vāra

Sagaidot Jāņa bērnus

Jāņa dienas vakarā.

 

Nāk Jāņa bērni līgodami,

Jāņa zāles lasīdami,

Vainadziņus taisīdami.

 

Jānītim galvā liksim,

Ozoliņa vainadziņu.

Lai sasilda Jāņa bērnus,

Kurinot uguntiņu.

 

Jāņtārpiņš ceļu rāda,

Ceļa malā sēdēdams.

Rādi košu uguntiņu,

Tā kā zvaigznes spīdumiņu.

 

Līgojiet Jāņu bērni,

Lai skan visi meži, lauki.

Lai visur aug zaļa zāle,

Lai skaisti zied dabas tāle.

 

Jāņa tēvs alu dala,

Jāņa māte sieru sola.

Lai balstiņas tālu skan,

Lai zied vainadziņis man.

 

Kuriet guni augstu kalnā,

Ne kalniņa maliņā,

Lai sildās nosalušie,

Pa laukiem, pļavām staigājošie.

 

Jāņu gunis tālu mirdz,

Visi priecājas no sirds.

Kad izdziedātas visas dziesmas,

Apklust, nodziest spožās liesmas.

 

VISS NO DZĪVES.

      Cilvēka mūžs.

Kolhozā kad strādāt gāju,

Priecājos par savu stāju.

Bietes ravēju un vācu,

Fermā darbu agri sāku.

 

Govis slaucu, sienu jaucu,

Teļiem putru vāriju.

Daudz darbiņu darīju,

Mēslus vedu, miltus malu.

Darbam neredzēju galu.

Priekšnieks teica labus vārdus,

Pratu darīt visus darbus.

Goda rakstus dāvāja,

Padarīto slavēja.

 

Apnika ar zirgiem art,

Prātā bija tehnika.

Mācījos un strādāt sāku,

Nedomāju, ka to es māku.

Skolu beidzu teicami,

Domās darci veicami.

Traktoram pie stūres sēdos,

Dažreiz buksējos un ēdos.

Art, sēt un kultivēt,

Bieži naktis negulēt.

 

Traktors rūca, kuļmašīna dūca,

Labību tā sevī sūca.

Graudi bira, maisos svēra,

Kaltes bunkuros tos bēra.

Kaltēja un projām veda,

Klētī apcirkņos tos bēra.

 

Vēlāk kombains laukos brida.

Graudi bunkurā tam bira.

Salmi, pelavas un pūkas,

Paliek laika vidū tā kā kūkas.

 

Skābbarību taisīja,

Ar traktoru to maisīja.

Ziemā masu cirvis cirta,

Govīm ēšana bij tvirta.

 

Bites kopu, medu ēdu.

Dzīvoju bez kādu bēdu!

Ziedos bites tālu gāja,

Ar medu pilnas nāca mājā.

 

Gadi gāja, ar zirgiem jāju.

Divsimts govis ganīju.

Zirgs un sunīts bij man draugs,

Darbiņš patikās – bija jauks.

 

Ne jau katreiz labi bija,

Arī bieži lietus lija.

Karstā saule kaltēja un spieda,

Govis astes gaisā svieda.

Vakarā kad mājā skrēja,

Sunīts pakaļ dzenot rēja.

Tālums liels bij’ tālu māja,

Govis piekusušas kūtī gāja.

 

Labi toreiz darbi bija,

Visi strādāja, lai sviedri lija.

 

Negaidot tas ātri bruka,

Viss pa gaisu juktin juka.

Govis māva, teļi bļāva.

Visu izpostīt tad ļāva.

Kuram galva, kuram aste,

Kuram nederīga kaste.

Pēc palīdzības lopi sauca,

Fermas jauca, suņi kauca.

 

Tagad pensijā vecie jau,

Jauniem naudas – darba nav.

Domās punktierē un trauc,

Dievu palīgā nu sauc.

  

     Laime.

Kur cilvēks varētu sev laimi gūt,
Kur gan paslēpusies varētu tā būt,
Tu vari meklēt malu malas,
Un vari izrakt visas zemes alas.

Nekur Tu atrast nevarēsi,
Tik laiku velti pazaudēsi.
Ņem- vadi sevi stiprās rokās,
Tad nemocīsies dzīves mokās.

Par velti meklēt ,pūlēties,
Bet vajag pašam cīnīties.
Par katru laimes stundiņu,
Par katru dzīves brītiņu.
Cik tagad plašas spējas dotas,

Dzīve kļūst kā glezna zem gleznotāja otas. Kur Tu esi Laimīte-
     gribas Tev ar roku māt!!!

 

     Pirts.
Ko gribēju, pirts gribēju,
Vienmēr jauns un skaists lai būtu.
Kur visur citur rast lai spēju,
Tik pirtī možumu un jaunību es jūtu.

Pirtiņ pirtiņ-cik tu jauka!
Kā tā mūsu sirdis saista.
Siltums tavs mums dzīslas slauka,
Mūsu dzīve top tad skaista.

Cik jauki, cik skaisti,
Kad savu sirdi ar pirti saisti.
Lai vienmēr Jums možums un jaunība staro,
Jo pirtī uz lāviņas veselība garo.

Pirtī gāju, pirtī iešu,
Pirtī visas vainas redzu.
Kura melna, kura balta,
Kura gluda, kura malta.

Pirtī man ir prieks par sevīm,
Pirtī redzu arī Tevi.
Ej no pirts ar lielu jaudu,
Tāpat kā jaunībā ar baudu.

 

Apsveicu ar pirti brašu,
Lai tā atdod prātu ašu.
Pirtī pērties, sirds lai jūt,
Vienmēr jaunbā tām būt.

 

     Muzikanti.

Meži skan, druvas trīc,
Vakars vēls vai agrs rīts.
Skaņas plūst pār laukiem plašiem,
Prieks par muzikantiem brašiem.

Skan vijoles skaņas, kas ķeras pie sirds,
Uz cītara stīgām čaklas rociņas mirdz.
Cik jauki, cik skaisti, cik dzidrs top gaiss,

 Uz deju pat pošas cisu maiss.

Skan akordeons maigi, sarkst meitenēm vaigi,
Uz burvīgu deju iet,puisēns ar smaidīgu seju.

Kam vaicāt, kam prasīt, tik visas ir skaistas,
Mūzikas skaņās daudziem sirdis ar mīlu raisās.
Bungu skaņas ,kā meitenes sirds,
Aiztrauc pār ārēm, kur saulīte mirdz.

Pienākusi Tev šī diena,
Uz priekšu drošiem soļiem trauc.
Un dzīves viļņos stipriem kuģiem brauc,
Lai dzīves vētras ,Tavus sapņus neizjauc.

Dienas gaišās dienas labās,
Tavai dzīvei gaišu ceļu dod.
Radot sauli visai dzīvei,
 Draugu pulkā spēlējot.

Jau atkal sit, jau atkal divpadsmit,
Jau atkal kāpsi gadu slieksnim pāri.
Kas bij tas bij, kas būs lai tālāk iet,
Un atkal skats uz priekšu raugās kāri.

Tev apkārt skan burvīgās mūzikas skaņas,
Tu esi liepa, kas ietverta bišu sanās.

 

Piedzimst bērniņš.

Bērniņš piedzimst mazs un maigs,

Cik viņam mates glāsts ir dārgs.

Savu likteni nezina tas,

Dzīves gaitās notiksies kas.

 

Maz pamazām aug un attīstās,

Raugās pasaulē mazajām atstiņām tas,

Kas noitiek, ja māte to nezin?

Un katrus svētkus tā svin!

 

Kur aimirsis par bērnu tētiņš,

Klīst apkārt tā kā zosu tēviņš.

Tam prātā uzdzīve ir jauka,

Ar staru galiem ielas slauka.

 

Bērnam actiņas mitras no bēdām,

Redz vecākus pie pudelītes sēdam.

Ak, lilten! Cik tu man bargs.

Vai neredzi cik es topu vārgs?

Dod Dieviņ prātu vecākiem,

Lai labas domas rastos tiem,

Ka bērnam vajadzīga palīdzība gadiem.

Cik grūti bērni pārdzīvo par skatiem tādiem.

 

     Emocijas.

Vasara jau jauka beidzas,

Nemitīgi prāts uz balsošanu steidzas.

Vēl jau diena pārdomām mums ļauta,

Uz Eiropu tiek aicināta tauta.

 

Tur jau labumu būs daudz,

Kaut gan sirds mums pretī sauc.

Tur ar mākoņratiem brauc,

Mūsu prātus jauktin jauc.

 

Tur mums laime bezgalīga smaida,

Tautu nobalsot tā gaida.

Tad nu izvēlies un ej,

Tur jau visiem medu lej.

Kad nu pienāks laiks ar urnu,

Pakasi tad treko gurnu.

Varbūt slaidākas tur kļūsim,

Kad Eiropā mēs laimi gūsim.

     Piedzimst bērniņš.

 Bērniņš piedzimst mazs un maigs,

Cik viņam mates glāsts ir dārgs.

Savu likteni nezina tas,

Dzīves gaitās notiksies kas.

 

Maz pamazām aug un attīstās,

Raugās pasaulē mazajām atstiņām tas,

Kas noitiek, ja māte to nezin?

Un katrus svētkus tā svin!

 

Kur aimirsis par bērnu tētiņš,

Klīst apkārt tā kā zosu tēviņš.

Tam prātā uzdzīve ir jauka,

Ar staru galiem ielas slauka.

 

Bērnam actiņas mitras no bēdām,

Redz vecākus pie pudelītes sēdam.

Ak, lilten! Cik tu man bargs.

Vai neredzi cik es topu vārgs?

Dod Dieviņ prātu vecākiem,

Lai labas domas rastos tiem,

Ka bērnam vajadzīga palīdzība gadiem.

Cik grūti bērni pārdzīvo par skatiem tādiem.

     Paldies dakterim.

Dakters ienāk palātā,

Ģērbies baltā halātā.

Apkārt raugās, mīļi smaida,

Zin ka viņu visi gaida.

 

Mīļi, mīļi visus sveic,

Te katr savas vainas teic.

Sāp kuram roka kuram kāja,

Citam tikai prātā māja.

 

Citam sirds tik strauji pukst,

Savu bēdu klusi čukst.

Darter lūdzu- katrs palīdzību gaida,

Vēlas tikt pie silta smaida.

Dakters teic- būs jau labi,

Kopā daudz ko paveiksim mēs abi.

Jā mēs dzersim zālēs rūgtas,

Aizmirsīsim stundas grūtas.

 

Priecājos ka šeit es tiku,

Kaut cerības gan mazas liku.

Priecīgs prāts un jautra doma,

Esmu diezgan labā omā.

Logā saule silti silda,

Visi savus darbus pilda.

 

Māsiņa ar sprici skrien,

Katrs savās domās dziļāk brien.

Dakters miesas maigi spaida,

Slimnieks palīdzību gaida.

 

Nu jau iet uz labo pusi,

Vēl jau diezgan piekususi.

Bet kad norādījumus es lietā likšu,

Domāju ka drīz uz mājām tikšu.

 

Paldies mīļi visiem saku,

Gribu aizmirst es šo taku.

Visiem pateicību dodu,

Par darbu, kas padarīts ar godu.

 

Visiem vēlu veiksmi, izturību,

Veselību, pacietību!!!

 

     Kara laiks.

Lai gan maza knīpa biju,

Kara laiku nosodīju.

Bumbas sprāgstot cilvēkus un zemi šķaida,

Drosmīgākos tas nebaida.

Kara vīra uzdevums,

Uzvarēt, uzvarēt.

Tas ir viņa prieks.

Mums bailes bija, sviedri lija,

Glābšanās bij’ pagrabā.

Smacīgs gaiss un tumsa valda,

Nebij’ ēdamā uz galda.

Lodes svilpa, Balvi dega,

Blāzma tālu spīdēja,

Lidmašīnas rūgtin rūca,

Bumbas zemē svaidīja.

Logi klāti biezām segām,

Lai gaisma nespīd pa mazām spraugām.

Vecāki tad bērnus glāba,

Tos ziņkārība ļoti māca,

Ziņas visādas tie vāca.

Friči nāca, friči vāca,

Kas nu kuram gadījās.

Cūkas kviedza, teļi bļāva,

Aitas ganībās tie šāva.

Pagrabā uz plaukta ziepes bija,

(tās toreiz vārīt vārija)

Visu kopā maisīja,

Domāja, ka medus salds,

Nu būs noklāts varens galds.

Dārzā gājā, saujā grāba – svieda malā,

Lādējās un kliedza, kas te galu galā!

     Mazmeita dārziņā.

Cik skaisti, cik jauki, cik priecīgs ir prāts,

Pretī, kad raida smaidošas sejas kāds.

Pirmajā dienā, kad viss vēl ir svešs,

Neuzticības gariņš pretī dveš.

 

Dažam ir bailes un asaras,

Jūtas tās kā lietainās vasarās.

Bailīgām actiņām raugās bērns apkārt,

Pie rokas māmiņai turas labprāt.

 

Tā gadi iet un projām steidz. Ātri pienāks laiks, kad dārziņa gaitas jāizbeidz.

Liels paldies Jums, audzinātājām, par Jūsu grūto, skaisto un, bezgala, atbildīgo darbu. Paldies par Jūsu sirds siltumu, par laipnajiem vārdiem, par deksmi, par mīļumu ko ieliekat mūsu mazuļu sirsniņās!

Lai Jums pietiek spēka, mīlestības un iejūtības, veselības uz daudzajiem nākošajiem gadiem.

 

Simtu paldies Jums vēlam,

Jābūt dzīvē mērķim cēlam.

Čaklas rokas, vieglas kājas,

Mīļas sirdis, siltas mājas!

 

     Neizdevies dravinieks.

Ja gribēji par dravinieku kļūt,
Tad vajadzēja mums te blakus būt.
Par velti tas, kad skolas durvis vēri,
Tu esi tā kā bitēm aizsaldēti peri.

Tu esi tā kā trans,

 kas izšķīlies no neauglīgas olas,
Tāpat kā pārējie bez skolas.
 Kaut vīriņš Tevi ciena labi,
 Bet kopā nesaderiet abi.

Kad būtu pabeigusi skoliņu,
Viņš Tevi saudzētu kā bišu mātes oliņu.
Ja mantots būtu skolā diploms,
Tad arī viņam būtu labāks oms.

Kad dravinieks Tu kļūtu,
Tad visam derīgāka būtu.
Bet viss vēl nav par vēlu,
Tu diplomu vēl vari iegūt cēlu.

 

     Dzīves stāsts.

Lai nu iet uz labu laimi,

Veidosim mēs kuplu saimi,

Lai mums trijas meites kvēl

Vajag mantinieka vēl!

Ziemassvētku vakarā vēlu

Māte gaidīja dēlu,

Lai gan tētis visus spēkus lietā licis,

Tomēr atkal brāķis bija ticis.

Kā tur bija, kā tur ne,

Meitēns nāca pasaulē,

Lai nu saka ciema ļaudis

Vai tad nebij’ tētis snaudis.

 

Tad nu sākās siena laiki,

Lai zied meičām sārti vaigi.

Tētuks tā kā svilis skraida,

Mamma palīdzību gaida.

Viens par otru stiprāk bļauj,

Darbiņš darbu čupās krauj.

 

Mamma prāto, kā nu sauksim,

Par Zani, Kristīni vai Jūli,

Jeb vai ciemos viesus lūgsim ,

Lai dot vārdiņu kā sauli.

Tētuks domīgs pretī rūca,

Tā kā dundurs pavasarī dūca,

Vai tev vārdu trūkst? Vienalga.

Mūsu meitu sauksim Olga.

 

Ja nu tā vai nav vienalga,

Tāpat neizaudzēsim bez valga.

Meitens ērcīgs, mazs un spītīgs,

Mammai pakaļ skrējējs cītīgs.

 

Tad nu viss kā sapņos gājis,

Liktens savu roku mājis.

Katram dzīvē sava vieta,

Dotās spējas jāliek lietā.

 

Auga mātei braša meita,

Domājams ka laimei lemta.

Kad jauniņa un skaista bija,

Puišiem sirdis sāpināja.

Lai bij’ Miķelis vai Juri,

Parādija viņiem duris.

 

Bet kad jaunība uz beigām,

Jādomā par preces steigām.

Bet nav vairs Miļeļa ne Jura,

Nu gan ķertos pie kaut kura.

Tomēr kāds to bildināja,

Savu laimi sludināja.

Vai tad mīļā tu patiesi,

Vēlāk elles ugunīs tad iesi.

Nāc pie manis dzīvosim,

Debesīs tad nokļūsim.

 

Ko tu skumsti, ko tu domā,

Kādēļ neesi labā omā?

Ko tu spried un kā tur būtu,

Jā tu mana sieva kļūtu!

Labāk tavai sievai kļūt,

Nekā ilgāk vecās meitā būt.

Lūk, cik pacietīga biju,

Lemto laimi sagaidīju.

Nenāk dažu nakti miegs,

No kā dzīvē rodas prieks.

Lai tad dzīvē šā vai tā,

Tomēr labāk divatā.

 

Jums neticēt būs grēka krīzei,

Dzīve līdzinās jums paradīzei.

Jūs dzīvojat kā Ieviņa un Ādams,

Tikai apsegts kas nav rādams.

Un grēka ābolā nav jākož,

Jo mīlestība pakaļ jož.

Cik plašas spējas tagad dotas,

Dzīve kļūst kā glezna zem gleznotāja otas.

Kur esi laime? Gribas tev ar roku māt.

Nelaime ir viena liela...

Vecums klāt!

 

     Vecuma periods.

Tu nevari vēl aptvert to,

Ka piedzīvoji brīdi šo.

Tu domā vēl tagad jauns esi,

Kaut nespēku jau kaulos nesi.

 

Tik negaidot tev pienāca šī diena,

Cik labi, ka dzīvē nepaliec viena.

Bij pavasars ar savu prieku,

To nodzīvoji tu kā nieku.

 

Iet jaukais laiks un vasaras,

Un tava dzīve līdzi steidz.

Vai nenobirst jau asaras,

Ja dzīvē prieki drīz būs jāizbeidz.

Bet tas jau nav vēl viss,

Kas projām gājis ir un izgaisis.

Tev pienāks dienas grūgtākas,

Kad dzersi zāles rūgtākas.

 

Tik neskaties daudz spogulī,

Tur raudzīsies kā mērkaķī.

 

Nekas nav mūžīgs, pastavošs,

Kas nāk tas viss ir izgaistošs.

Tās rozes ko plūc jaunībā,

Tās smaržo tikai vecumā.

 

Nu tagad būsi pensionāre,

Pēc darba būs tev tomēr kāre.

Tu varēsi strādāt, ja gribēsi nē,

Tu varēsi gulēt pagaldē.

 

No visas sirds mēs sveicam tevi,

Šai gada dienā svinīgā.

Lai neaizmirstu mūs un sevi,

Lej vīnu glazē skanīgā!

 Saulīte aiz apvārkšņa jau riet,

Diena uz beigām nu iet.

Vai kāds dzīvot tā māk?

No rīta darbu atkal no gala sāk.

Priecīgs pretī, dienas vidum nāk.

*** ********

Saulīte kad starus raida,

Skati koku ēnā baida.

Tie gari stiepjas krēslā tīti,

Dienas gaismu apkārt vīti,

Izskatās tie diezgan glīti.

     Salidojums „Mežupē” 2013. gads

Sanākuši kopā esam,

Radu būšanu mēs tālāk nesam.

Viens par otru jaunāki mēs esam,

Tomēr vecos aizmirsuši neesam.

 

Kopā brauc no malu malām,

Kā arī no tālākām salām.

Re, šet iepazīties varam,

Kas noved līdz prieka karam.

 

Cits citu sirsnīgi sveica,

Vismīļākos vārdus katrs teica.

Tik sen mēs tikušies neesam,

Kaut gan sirdīs atmiņas nesam.

 

Tagad pie dzimtas celma,

Mēs gūstam vislielāko vēlmi.

Mēs godinam dzimtas būtnes,

Kas ierodas kā atmiņu sūtnes.

 

Tika mastā vilkts dzimtas karogs,

Kur atmiņas līdzi plūst kā dzimtas koks zarots.

Tas gaisā plīvoja un prieks par to radās,

Prāts pagātnes atmiņās dodas.

 

Mežmalā ugunskurs jau kuras,

Drīz sāks smaržot pēc smaržīgas viras.

Katram tiek pasniegta kūpoša bļoda,

Zupiņa pēc frikadelēm oda.

 

Ak, cik jauki garmoška prātu jauca,

Jaunību tā prātā sauca.

Jānīts dziesmiņas atmiņā teica,

Jaunību ar vecumu kopā sveica.

 

Paldies teiksim Gunāriņam,

Vislielākais nopelns pieder viņam.

Austra savu lomu pildīja,

Visu viesu sirdis sildīja.

Guntis, tā kā saimnieks skraidīja,

Savus mīļos, skaistos smaidus raidīja.

 

Liels pateicības pods Anitiņai,

Daudz prieka un laimes dzīvē viņai.

Uz priekšdienām mēs lemsim to,

Gan izdomāsims, risināsim labāko.

 

Lielu paldies  Inesītei  sakam,

Pateicamies kā vien mākam.

Vēlam priekšdienām labu omu,

Laimes pilnu somu.

 

Par visu skaisto, ko dāvājat mums,

Par visu prieks mums – palsies Jums!

 

Paldies visiem pārējiem, kuri skrēja viesu labā,

Paldies par jauko noskaņojumu.

Paldies visiem par rūpīgu apkalpošanu,

Paldies par zupas vārīšanu,

Par pirtiņas kurināšanu,

Paldies, par visu, visu pārējo!

 

     Piedzīvojums.

Piektdien biju sveika, vesela,

Sestdien pagalmā tirgoja zivis.

Kā ziņkārīgā degunu loga spraugā iebāzu.

 

Neredzēju, ka tur vīruss lielām acīm,

Brīdināja un gribēja ko sacīt.

Bet ne dzirdēt un ne sapras,

Ka grib tas manī vietu atrast.

 

Tam vieta pirmā – labajā nāsī,

Svētdienas vakarā asaras birst kā nauda kasē.

Pirmdien tālāk plaušas pildās,

Vīrusi tur sildīt sildās.

 

Kā saulītes stariņš,

Ivetiņa ieveļas pie manis kā labais gariņš.

Tās smaids un mīļais vārdiņš,

Mani mierina un labs ir tas.

 

Kapēc ātrāk nesauc ātros?

Mēģinu vēl gultā vārtos.

Domāju, ka tā pat pāries,

Ka viss uz labo pusi ies.

 

Bet kad jutos gana slikti,

Gribēju uz slimnīcu tad dikti.

Krēslā sēdos, siksnas apkārt,

Domāju – kosmosā lidošu akurāt.

 

Bet pa kāpnēm lejā braucu,

Bailēs palīdzību saucu.

Labie vārdi brīdināja,

Padomiņa dāvināja.

 

Mašīnā kad tiku iekšā,

Ceļš uz slimnīcu vēl priekšā.

Vēl jau drusku, vēl mazliet,

Durvis vērsies drīzi ciet.

 

Priekšā dakterīte smaida,

Labos vārdus gaida.

Klausās plaušās – šņāc kā jūra,

Rodas smaids kā vērmelīte sūra.

 

Gan jau labi būs ir jātic,

Palātā, tur katrs savu darbu veic.

Sirsnīgus vārdus māsiņas teic,

Visus darbus steidz un ātri beidz.

 

Arī šoferītim liels paldies,

Par vešanu un nešanu.

Par mašīnā celšanu,

No mašīnas ārā ņemšanu!

 

Vajag ātri veseļoties,

Lai var jautri mājās doties.

Visiem pateikties no sirds,

Lai arī tālāk acis mirdz.

 

 
 

 

   

 

     Pārdomas.

Pasaule radīta bez mūsu gribas

(cilvēks it kā radīs no Ādama ribas).

Bet tas tā nav, tas mūsu domas skauj un grauj.

Nekas nav skaidris, saprotams, kā dzīvā daba dzimst,

pēc zināma laika izmainās un mirst.

Mēs nezinām, kas ar mums notiks,

kad būsim citā pasaulē.

Vai būs tā pati saule, kas mūs silda un savu gaismu un siltumu dāvā.

Vai mēs no kapa klusuma un tumsas

varēsim priecāties, ko viņa pilda.

Mūsu miesas un visas gudrības tiek zemē raktas,

izbeidzas mūsu staigātās takas.

Kad mūsu Dvēsele klīst pa zemes virus, ko meklē, ko grib,tai jālaižas

Visumā savu vietu iemantot drīzumā.

Varbūt tur nebūs ne bēdu,

ne kreņķu, ne slimību,

ne mūsu skaisto koku, kas šai pasaulē

mums palīdz, sniedz palīdzīgu roku.

Bet mēs cilvēki to neatzīstam, cenšamies kokam kost,

miziņu bez vajadzības raujam nost.

Arī viņiem sāp, tāpat kā mums neciešamas slāpes.

Ja mums ir grūti, tad atceramies kaut kur zaļumiņu,

kas varētu palīdzēt un Dvēseli veldzēt.

Cilvēki mīļie, Dievs- Radītājs devis ir prātu,

lai Jūs dzīvē labi un skaisti gudrības krātu.

Kas notiek uz zemes, mācāmies skolās, augstskolas beidzam,

tomēr dažādai dabai bieži pāri darīt steidzam.

Ja mums slikti iet, tad ak Dievs palīdzi!!!-ko klaigā,

ko sauc, vajag veidot prātu, lai daba top maiga.

Vēl baisāk, kad liekam dzīvniekiem ciešanas baudīt.

It kā savu prātu priecējam to sāpēs

un turpinam mēs to darīt.

Kaķītis sniegā žēli ņaud, sirsniņa tam gauži raud.

Nezinu ko ļaunu daru, mīleju, bet nevarēju iegūt savu varu.

Zem sniega pelīte klausās un ausās ko grib,

kas notiek vai mani grib plēst un ēst?

Nē draudziņ, mani saimnieks stipri spieda,

pa mašīnas ogu nežēlīgi ārā svieda.

Tev labi sava māja,

man savu māju nav, sasalis esmu jau.

Sunītis mežā stipri kauc, palīgā kādu sauc,

saimnieks ātri projām brauc.

Gribēju vēl pakaļ skriet,

ķēde kaklā stipri žņaudz,palieku es viens.

Saimnieks nedzird, braši brauc,

tālēs mašina tam mirdz.

Vai tev nesāp tad sirds?

Nu mans prāts būs mierīgs, svēts,

varu smaidīt, domāju, ka tas bij man vērts.

Sunīts, kaķīts cilvēka labākais draugs un sargs.

Cilvēk apdomā, tas gājiens nav jauks.

Pie prāta nāc!

*********

Mīļi palūdz Laimas māti,

Lai tai atvērti tiek vārti

Visu ko tā dzīvē sola,

Būs man turpmāk laba skola.

Lai tik visi acis bola.

     Mazmeitas pārdomas.

Ir vakars. Ar ko tas ir īpašs jautāju sev un uzreiz rodu atbildi- ar to ka es rakstu un taustu kaut ko, ar ko kaut nedaudz varu palīdzēt sev .  Sēžu un domāju par visu kas ir bijis… kas pašlaik ir… Ar ko es citiem varētu palīdzēt… Un no visa pārdomātā visvairāk gribās teikt LIELU PALDIES Mammai un Skolotājam par visām mācībām kuras man ir bijis lemts dzirdēt, apgūt. Kā lielākā no visām mācībām ir mācīties mīlēt Radītāju un sevi. Zinu ka katra situācija kas notiek manā dzīvē ir mana mācība un jo vairāk pievēršu tām uzmanību, jo veiksmīgāki procesi kārtojas man apkārt. Un kā vienu no svarīgākajām mācībām sāku apgūt ar Lūgšanu. Skaitot lūgšanu, es sāku ar vārdiem- es mīlu Tevi Dievs vairāk par visu Visumā. Atceros to, ka pirmoreiz to izdarīt bija ļoti grūti, jo likās ka pirmajā vietā ir jāmīl bērns, ģimene un viss ar to saistītais. Bet es saņēmos un teicu pie sevis klusi vārdus- Dievs es mīlu Tevi vairāk par visu Visumā. Atkārtoju to vēl un vēl, un ar katru reizi kļuva to pateikt vieglāk un vieglāk. Ar katru elpas vilcienu, jutos brīvāk un brīvāk. Likās ka gaiss, ko elpoju kļūst vēsāks un svaigāks.  Pēkšņi ienāca galvā doma, ka visu laiku agrāk esmu teikusi Paldies kaut kādam noteiktam mākonim debesīs. Ar šādu darbību noteikti esmu izveidojusi maldus. Varbūt arī kāda pateicības daļiņa nonāca pie Dieva , domāju ka ļoti maza.  Tagad manī rodās sajūta ka gribās lūgt nevis vienkārši vēršoties uz augšu. Lūdzot Dievu, izjust debesis, zemi, ūdeņus, kokus un visu ko Viņš ir radījis. Un tad ir fantastiska sajūta, ka nevis Tu gaidi, lai samīļo tevi, bet ņem un caur lūgšanu samīļo visu pasauli- saulīti, gaisu, dzīvību- visu,  visu, kas radīts. Pēc šāda procesa apkārtējo cilvēku attieksme viennozīmīgi mainās attiecībā pret mani. Un tā manī radās vēlme, ne tikai samīļot visu pasauli, bet arī pateikties visai pasaulei izveidojot savu sajūtu sarunu ar  Dievu. Pielasot noteiktus vārdus, meklējot tos tik ilgi, kamēr jūtu ka pārlasītais atstāj jūtami pozitīvu ietekmi uz mani.

 Tu jautāsi- kāpēc rakstu šādu sajūtu sarunu ar Dievu? Man Tev ir arī atbilde. Lai kaut ko mainītu savā dzīvē ir ar kaut ko jāsāk un varbūt tieši tagad visa sākums var būt lūgšana vai pateicība?  Vēlos lai tagad šajā brīdī palūkojies sev apkārt. Ko Tu tur redzi? Uzdod sev jautājumu, Vai Tu esi laimīgs? Vai tas ko dari savā dzīvē ar sevi Tevi apmierina? Tas Tev sniedz emocionālu un fizisku gandarījumu? Uzdodot šo jautājumu sev, mana atbilde bija NĒ! Un uz brītiņu apstājoties un ieklausoties sevī, sajūtas kas manī radās, bija vēlme visai pasaulei teikt paldies. Kas tas bija? Tā bija PATEICĪBA… spēcīgākā enerģija Visumā. Rakstot šo pateicību- sarunu, es centos atkārtot vārdus, paldies Dievs, Dievs… Uzsvēru to katrā teikumā, lai tas paliktu apziņā, Visumā, apkārt man un manī. Un jo vairāk to atkārtoju, jo spēcīgāka kļūst saite ar Gaišajiem Spēkiem. Kā es to saprotu ka saikne kļūst spēcīgāka? Un kā es zinu ka tā kļūst spēcīgāka tieši ar gaišajiem spēkiem? Jo katreiz, kad dienā vairākas reizes esmu izlasījusi savu pateicību- sarunu ar Dievu, es redzu kā mainās sajūtas man iekšā, apstākļi man apkārt, cilvēki man blakām. Dienas gaitā  zīmes man apkārt palīdz intuitīvi vadīties uz man vēlamo. Tas maina manu apziņu un redzējumu un paver fantastiskas iespējas uz veselīgāku, veiksmīgāku un bagātāku nākotni.

Labdien Radītāj, vēlos uzsākt ar Tevi savu sajūtu sarunu.

Vēlos sacīt ka mīlu Tevi, es mīlu tevi Dievs vairāk par visu Visumā.Ar lielu pateicību saku paldies Tev par to, ka šodien šeit šajā brīdī es redzu, dzirdu un jūtu.

Paldies, ka manī aug skaidrība, kā dzīvot šajā Tevis veidotajā pasaulē.

Paldies par saules stariem, kas silda manu miesu, rāda man gaismu un baro ar neparastu dzīvības enerģiju.

Paldies, ka lietus ienes manī mieru, ka zibenis liek straujāk pukstēt manai sirdij.

Paldies ka esi manī, paldies, ka man ir iespēja Tevi sadzirdēt sevī.

Paldies, ka dzīvoju šeit un tagad, īstajā laikā un vietā.

Paldies par vecākiem ko esi man dāvājis, par tuvajiem, kas ir man blakām.

Par neparastiem skolotājiem ko pazīstu.

Paldies par visām zīmēm, ko rādi man, lai virzītos uz gaišāku nākotni.

Paldies Dievs ka varu veidot savu nākotni pati.

Paldies, ka man ir pieeja pie Tevis veidoto likumu aizmirstās vai slēptās patiesības.

 Paldies ka, manā dzīvē pretīm nāk man vajadzīgie cilvēki.

Paldies ka es esmu, elpoju, pilnveidojos, mainos un attīstos.

Es vēlos pieņemt Tevi Dievs, sevi un pasauli ko esi man radījis.

Palīdzi man tuvoties mīlestībai Tavai, caur to man ļauj iemīlēt Tevi un sevi.

Ļauj man sajust Tavu dzīves ritmu un palīdzi man palēnināt manējo sasteigto dzīves skrējienu.Palīdzi vairot manī apbrīnu.Es vēlos sevi sajust tā, lai es būtu es un es būtu viss un viss būtu es.

Paldies, ka dari mani brīvu un caur to ļauj man radīt ko skaistu.Pateicos, ka man ir iespēja apzinoties savu pagātni, esot tagadnē, veidot savu nākotni. Es vēlos būt ar Tevi.

 Paldies!              

                                                                Guna.

*********

Kas to zin, cik Laimes māte,

Piešķīrusi laimes tev.

Novēlam lai tava dzīve,

Rit kā dzijas kamoliņš.

       Mirklis.

Ir tūkstošiem mirkļu, ko katrs saprast vēlas,


Lai mirklī nākamā tam ir ko teikt,


Lai nebeidzas, lai nebeidzas tā plūsma vēlamā.

 



Runāt vajag, savu sirdi izrunāt,


Šeit- šajā vietā un tūlīt,


Lai pukst tā mūžīgi,


Lai katrs, kas šeit nāks,


Lai sadzirdēt to klusumā sāk,


Lai katrs to vēlās un māk.

 



Dzimstam- dzimstam un nebūt tajā tādas spējas nav,


Dzimstam lai būtu dzīvi, dzimstam lai būtu brīvi- mīlestībai!



 

Kā rīta gaisma liega,


Mēs visi stiprām rokām dzīvi tveram,


Durvis citas vaļā veram,


Drošus soļus uz priekšu speram,


Nākamajam slieksnim pāri kāpjam,


Lai nebūtu tur vairāk sāpju,


Prieku, laimi lai tveram,

Plašu pasauli veidojam,


Un tādēļ ceļamies un ejam!


Laiks ir laiks.

     Liktenis.

Vecumā ar stīvām kājām,

Tagad dzīvoju pa mājām.

Ārā sniegs un slidens ledus,

Arī nav vairs saldais medus.

 

Dzīve ātri kaut kur steidz,

Drīz jau tā būs jāizbeidz.

Pienāk vecums negaidīts,

Šis liktens katram iedalīts.

 

Kaut dzīvot varētu es otru dzīvi!

Tad nebūtu man kauli stīvi.

Lielu nožēlu es jūtu,

Krietna mācība man būtu.

Tagad jaunībai tik sveicienus es sūtu!

Daudz kas mainījies un  gājis,

Liktens savu roku mājis.

Dzīve savu daļu ņēma,

Arī pretī kaut ko deva.

Nu jau dzīve iet uz rudens pusi.

Esmu diezgan piekususi,

Gribas dzīvi atcerēt un tvert,

Gribas tai vēl uzticību bērt.

Paldies tai par visu, ko tā deva!

Atmiņas nu paliks šeit…

*********

Kas to zin, cik Laimes māte,

Piešķīrusi laimes tev.

Novēlam lai tava dzīve,

Rit kā dzijas kamoliņš.

Neatklātā āfrika.

Nīlas upe.

Nīlas upe plūst pa Āfrikas zemi,

Lielāko platību tu pasaulē ņēmi.

Tai ūdeņi briesmīgi bango un šņāc,

Uz okeāna pusi nemitīgi šļāc.

 

Tu ūdeņiem bagāta, dzīvnieku daudz,

Tie sastopas ārēs un draudzību jauc.

Tie nostāj un dusmīgi cits citam bļauj,

Tie raugās, kas vārgāks, to nikni kauj.

 

Skrien šakāls tam aste ir kupla,

Tas meklē kur maita vai cilvēku līķi.

Lauva raugās ko noķert kā glupa,

Lai tas būtu upē vai dīķī.

 

Pavāni- mērkaķi, huligāni,

Plēšas kā mazi bērni.

Gnīdas lasa, draudzību prasa,

Cits citam, pavēderes kasa.

Naktīs tie pavada augstu kokos,

Lai nekristu naidnieka zobos.

No rīta tie agri ceļas,

Un no koku zariem zemē veļas.

     Nīlas diženie kalni.

Nīlas diženie kalni 5000 metru augsti,

Kuru virsotnes ledus sedz auksti, jo auksti.

Tiem pamazām kūstot veidojas strauts,

Un ūdeņiem ezeros ieplūst ir ļauts.

 

Suds - purvs lielākais ir pasaulē,

Tur sildās tupeļknābji siltajā saulītē.

Tam knābis ir garš un platas ir acis,

Tas upuri saķer un klausās- ko tas sacīs.

 

Griša kalnos ūdens nāk no zemes dzīlēm,

Svēta upe – ūdenim dziedējošs spēks.

Tur putniņš sev pērkli taisa no zālēm,

Kurš labāk to prot, to māte sveiks.

Ūdenī mīt varen lieli nīlzirgi,

Tiem mutes ir platas un zobi ir milzīgi.

Tie uzvedas mierīgi, bet viltīgi,

Tie savus upurus norij sātīgi.

 

Tur jaunie pa ūdeni trako un peras,

Tie bezatbildīgi acīs viens otram veras.

Tiem dzīve tik sākas un laimi tie gūst,

Maz pamazām pieauguši kļūst.

 

Kur krokodīls viltīgs sev upuri gaida,

Žokļus vārsta un kopā tos spaida.

Kas tiks uz zoba, tam dzīve būs galā,

Atliks tik žēlīgi noraudzīties krasta malā.

 

Vēl daudz dažādu briesmoņu tur,

Kad ieraugot, skatīties nezini kur.

Labāk savā zemē dzīvot un laimi gūt,

Kur valda daba mierīga un vari drošāks būt!

 

Piekrastē haizivis var vairoties,

Delfīnu bariem atliek vien skatīties.

Haizivis plēsīgas dodas zivju baros,

Kas izraisa cīņas un pārtop niknos karos.

 

Zivis veido un turas lielās bumbās,

It kā drošāk tiem raudzīties skumjās.

Šos karos cits citu nāvīgi ievaino,

Kur ūdeņi asiņus noskalo.

 

Sullas - putni, tiem ātrums 100 kilometru stundā,

Tie dodas ūdenī kā bultas 10 metru dziļimā.

Tur zvērīgi cenšas iekļauties zivju barā,

Tie sagūsta laupījumu un dodas projām mierīgā garā.

 

Te pērtiķi izsalkuši viens otru plēš,

Te barvedis kārtību ievieš un elš.

Kaut barvedim apetīte lielāka kā citiem,

Tas rājas un kaujas ar ilkņiem.

Flamingo un pelikāni

Putni lieli ēd tie zivis kāri.

Ūdri peld un spožas spalvas tiem,

Pārtiek tie no krabjiem skaistākiem.

****************************

Ķirzakas mātītes sēž malā,

Raugās kā tēviņi cīņās tiks galā.

Būs karalis kalnos, kas uzvarēs kaujā sīvā,

Zaudētājam jādzīvo varā  nebrīvā.

 

Antilope lauvai ir kā mērķis,

Tikai kājām jābūt veiklām, stiprām.

Ātrums liels un gardu muti,

Lauva tver un nezin ko tu jūti.

 

Dzērves baros klīst pa pļavām,

Ēsma jāmeklē un kopā jābūt abām.

Dzērve partneri uz mūžu rauga,

Tēviņš savus priekus bauda,

Mātīte spožās spalvas glaudīt glauda.

Paisuma laikā applūst krasti.

Tur tūkstoši zivtiņu tiek malā mesti.

Kad bēgums ātri projām steidz,

Zivtiņas iesprūst krastā, tām dzīve jāizbeidz.

************************

Mežonīgas vētras ūdeni bango,

Kuģi kā arkli viļņus vago.

Tie turas un šūpojas, nonāk līdz klintij,

Kur dažreiz tiem kapsēta radīta bij’

 

Kosu ciltis lielākās,

Meklē akmens gliemenes ēšanai skaistākās.

Ūdeņi krastmalā trako un šņāc,

Jāsargas pašam, lai nekļūtu par upuri kāds.

 

Zebras mazākās pasaulē jūtas,

Augsne ir liesa, barības sagāde grūta.

Zemes ragā dauzd augu, daudz puķu,

Puni gariem knābjiem izsūc ziedu nektāru

Vietām augsne tur nabadzīga,

Kur zālīte vārdzīga uzdīga.

Tur lopiņiem ganības sliktas,

Un cilvēku domas piktas, jo piktas.

 

Zivīm nozīmīgu nāvi haizivis nes.

Āmurhaizivis- iemītnieks nāvīgi dveš.

Savāda izskata baros tie turas,

Savas spuras izmanto kā buras.

 

Stāvrīdas virpuļus veido un veļas,

Gan lejup gan augšup to bari ceļas.

Mīkstie koraļļi jūras dibenā palīdzību sniedz,

No jūras vētrām postu tie liedz.

*************************

Krokodils dēj olas pusmetra dziļumā,

50 olas viena mātīte dēj krastmalā.

Viņa tās apsargā kamēr mazie šķiļas,

Tad tie pamazām uz ūdens pusi veļas.

 

Turkanas ezerā krokodīlu daudz,

Tiem gatavo ieročus uz kauju tos sauc.

Satumstot mednieki dodas pie laivām,

Tumsā labāk piekļut medībām savām.

 

Mednieki medībās kļūdīties nedrīkst,

Laivas var viegli apgāsties.

Saulei rietot krokodīlu acis spoži mirdz,

Tās atspīd tumsā ikā no sirds.

*************************

Zaļie brņurupuči olas nāk dēt,

 Salas tuvumā grasās tās sēt.

Tās savu skiasto zaļo krāsu

Manto no aļģēm kā dzimto māsu.

 

Jūras lauvas roņu mātītēm purniņi smaili,

Tēviņi lielāki, tie lepni, kā gaiļi.

Kaut grūti tiem nākas mātītes iekarot,

Bet mazuļi dzimt visu gadu varot.

 

Dzeltenastes jūras dibenā barību meklēt steidz,

Tās lielos baros cita citu grūstīt beidz.

Tās laimīgi paēdušas mierīgi peld,

Barvedis uzrauga un projām ved.

 

     Tuksnesī.

Vēja brāzmas pārvieto smilšu kāpas,

Tās veidojas kā ieplakas, kā viļņu lāpas.

Briesmas visiem kas atrodas uz lauka,

Vējš visu, kas uz kāpām, kā ar slotu slauka.

 

Skudras apēd visu, kas atrodas ceļā,

Tās pat indīgu skorpionu sadala daļās.

Tās pamazām gabalus virza uz pūzni,

Kur mierīgi tos var apstrādāt un visām ir labi.

Vētra smiltis paceļ kilometru augstu,

Šīs smilšu vētras bargākās pasaulē,

Un karstums 70 grādu dienas saulē,

Tūkstošiem skudru sadeg karstajā svelmē.

Skudru pūznī draudzība notiek,

Skudru mazuļi savus vecākus nesatiek.

Oliņas šķilas un mazuļi veļas,

Pieaugušu skudru siltumā sildās.

Mājoklis ar jaunām skudrām pildās.

 

Skudrām nav priekšnieki, nav valdnieki,

Visas vienādas sargi un celtniek

 

Mazie dzejolīši.

**********

Maziņš vēl, maziņš vēl,

Sirsniņa kā ogle kvēl.

Kad tu liels izaugsi,

Kosmosā tad brauksi!

***********

Kas to zin, cik Laimes māte,

Piešķīrusi laimes tev.

Novēlam lai tava dzīve,

Rit kā dzijas kamoliņš.

***********

Graudi tā kā lietus līst,

Smagās vārpas pušu plīst.

Apcirkņi tad pilni top,

Prieku zemniekam tas rod.

Maizes klaipu galdā dot.

**********

Ārā rudens vēji pūš,

Aukstu gaisu Ziemels dveš

Ziema nāk un sniegi snieg,

Logos leduspuķes zied.

**********

Sveiciens dzimšanas dienā,

Muti mazgā saldā pienā.

Skaista ziedēsi kā puķe,

Būsi varen braša skuķe.

**********

Saulīte aiz apvārkšņa jau riet,

Diena uz beigām nu iet.

Vai kāds dzīvot tā māk?

No rīta darbu atkal no gala sāk.

Priecīgs pretī, dienas vidum nāk.

***********

Saulīte kad starus raida,

Skati koku ēnā baida.

Tie gari stiepjas krēslā tīti,

Dienas gaismu apkārt vīti,

Izskatās tie diezgan glīti.

***********

Mana dzīve bagātīga ar labiem notikumiem, lielu pieredzi, jautrību un skumjām, avārijām un operācijām. Kas būtu domājis, ka cilvēks var tik daudz piedzīvot un pārciest dažādus negadījumus. Esmu pateicīga dabas spēkam, Dieva gribai, kas pasargāja mani no dzīves likstām. Bet neskatoties uz visu, katrs notikums atstāj, kaut skrambiņu manā dvēselē. Pateicos katram, kas ļauj man vēl šodien raudzīt pasauli ar acīm spožām, skaidru prātu. Kaut gan, veselība diezgan skarta ir.

 

Lūdzu piedošanu visiem, kam esmu pāri darījusi.

 Es esmu piedevusi un piedodu visiem ar prieku un gandarījumu.

 Lai dzīvē būtu Laimīgi visi!

 

Mēs sniedzam Lioss Aktavio dzīves mācības, mīlestībā veidotos video, mūziku, dabas skaņas.

Dalāmies ar savu pieredzi, piedzīvoto un darbiem.

Pie mums var iegūt sapratni par dzīves procesiem
un to risināšanas iespējām.
Vadām un apmācām meditācijas, iepazīt sevi, dzīvi un cēloņu- seku likumsakarības.
Kontakti
Rīga,  Kr.Valdemāra  ielā 118-700
saule@lawio.info
tel: +371 27403884